Šodien visi, kam patīk skatuves māksla, svin Teātra dienu. Rajona kultūras namos uzstājas vietējie dramatiskie kolektīvi, lai pagasta ļaudīm apliecinātu aktierisko meistarību.
Šodien visi, kam patīk skatuves māksla, svin Teātra dienu. Rajona kultūras namos uzstājas vietējie dramatiskie kolektīvi, lai pagasta ļaudīm apliecinātu aktierisko meistarību. Tie, kas aktīvāki, ciemos pie sevis aicina teātra spēlētājus ne tikai no pašu rajona, bet arī no kaimiņu rajoniem.
Teātra dienas nesaistās tikai ar ziemas garajos vakaros iestudēto lugu izrādīšanu vien. Tie ir svētki lielo un mazo skatuvju māksliniekiem, kad iespējams sanākt kopā, lai parunātu ne tikai par turpmākajām iecerēm, bet arī par teātri, ko sauc par dzīvi.
Stāmerienas pagasta Kalnienā ceļa malā, kas no Stūrastām ved uz pagasta centru, laukakmeņu mūros paslēpusies maza mājiņa – “Krogzemji”. Tajās mītošā saimniece Sofija Kušķe pati teātri nekad nav spēlējusi, bet izrādes apmeklējusi labprāt. Tajās esot tik daudz no dzīves. Viņasprāt, kur tad citur tie lugu rakstītāji galvenos varoņus nolūkotu, ja ne dzīvē.
Ātrāki autobraucēji “Krogzemjiem” pabrauc garām, to pat nepamanot. Ziemā par 83 gadus vecās saimnieces rosību liecina sniegā iemītās taciņas, kas ved no mājas lieveņa uz saimniecības ēkām, mazo pirtiņu palejā aiz dārza un aku ceļmalā. Zinātāji stāsta, ka tajā esot garšīgs ūdens. Vasarā pie mājas krāšņi zied dālijas, peonijas, samtenes un citi ziedi.
Miniatūro saimniecību cītīgi sargā melns suns, kas tikai sākumā šķiet dusmīgs. Pēc klauvējiena namdurvis atveras, un saimniece Sofija Kušķe laipni aicina ienākt. Sēžam pie galda mazajā virtuvē, ko piepilda tīkams siltums.
Viņa stāsta, ka nosaukums “Krogzemji” neesot tāpat vien izvēlēts. Agrāk šajā vietā atradies tuvākā un tālākā apkārtnē iecienītais “Mustakrogs”. Par tā agrāko gadu godību šodien liecinot mūra sienu fragmenti. Izrādās, ka kara laikā pāri gājusi frontes līnija. Nopostīts ne tikai krogs. Šāviņi izrāvuši kokus ar saknēm.
Pēc kara Sofija kopā ar vīru tos dažviet stādījusi no jauna. Apkārtējo māju saimnieki baidījušies ne tikai no šāviņiem, arī no pastnieka. Gandrīz katru dienu kāds saņēmis paziņojumu par tuvinieka zaudējumu.
“Mans brālis kara pirmajā mēnesī Volhovas purvā krita. Neatgriezās arī vīra brālis, kurš bija izlūks,” stāsta Sofija.
Mājas vietā uzceļ dēļu būdiņu
“Pirms kara te bija brīnišķīgi. “Mustakrogs” bija liela divstāvu ēka. Otrajā stāvā dzīvoja strādnieki, kas pa dienu Silenieku purvā raka kūdru. Mājās nāca noguruši, jo viss bija roku darbs. Tagad kafejnīcas un bāri atrodas centros, bet manā jaunībā – ik pēc vairākiem kilometriem – krogs. Daudz labu cilvēku tajos nodzēra algu. Zirgi, piesieti pie slitas, pacietīgi gaidīja, kamēr saimnieki izdomās doties mājās. Kādas balles notika! Spēlēja uz vijolēm, akordeoniem un cītarām,” Sofija stāsta.
Viņas acis, kavējoties atmiņās, iemirdzas. Uz krogu vīri nākuši bez sievām. Tā bijis pieņemts.
Vienā mirklī visu iznīcinājis karš. Atriežoties no bēgļu gaitām, Sofija kopā ar vīru raudzījuši pēc mājvietas. Laimīgi bijuši tie, kuru mājas palikušas neskartas.
“Mēs zinājām, ka dzīvi vajadzēs sākt no jauna, jo dodoties bēgļu gaitās, mums aiz muguras liesmas aprija mājas. Vispirms tagadējo “Krogzemju” vietā starp mūriem uzcēlām dēļu būdiņu. Tad pamazām tā pārtapa par to, kas ir tagad. Ne jau plašums vienmēr ir galvenais. Saticība gan,” Sofijas vārdi pauž patiesību, ko viņa vienmēr ievērojusi.
Iztikas pelnītāju iznomā teātrim
Sofijas lepnums ir divas vairāk nekā 200 gadus vecas šujmašīnas, kas pārmantotas no paaudzes paaudzē un daudziem bijušas iztikas pelnītājas. Arī “Krogzemju” saimniecei.
“Cik ilgi sēdēsi dēļu būdā bez iztikas? Lai kaut ko nopelnītu, sāku šūt. Pa kārtai darbināju gan “Zingeru”, gan “Viktoriju”.
Vīrs piedalījās būvdarbos, jo pēc kara daudzi kāroja tikt pie jaunas mājas. Mums abiem diena un nakts bija par īsu, lai visus pasūtījumus izpildītu. Elektrības nebija. Sēdēju pie petrolejas lampas. Vīles nogludināju ar ogļu gludekli. Toreiz nebija laika žēloties par pieticību un to, ka ir grūti. Vajadzēja strādāt un dzīvot,” atceras Sofija. Arī šodien vārds “grūti” sirmgalvei ir svešs.
Ar patiesu prieku viņa stāsta, ka Gulbenes Tautas teātrim esot iznomājusi divas šujmašīnas. Ar tām teātra režisores Edītes Siļķēnas iestudētajā izrādē “Skroderdienas Silmačos” šūšot čaklie skroderi. Lai gan tās esot tikai nedzīvas lietas, viņa jutīšoties tā, it kā pati pa skatuvi līdz ar citiem rosītos.
“Tagad veikalos visādi spīdinātāji. Teicu, lai uzspodrina tās, ka mirdz un laistās. Citādi pirmizrādes laikā nevarēšu zālē mierīgi nosēdēt,” saimniece nepacietīgi sarosās.
Viņa arī frizieri esot nolūkojusi. “Vai tad 83 gados cilvēkam frizūra nepiestāv? Piestāv!” viņas lēmums ir nemainīgs.
Svariem jurģošana nav domāta
Sofija visu mūžu palikusi uzticīga dzimtajai pusei. “Ja esi dzimis Svaru zīmē, tad vienā vietā mūžs jānodzīvo. Šiem cilvēkiem nepiemīt kāre doties pasaulē laimi meklēt. Viņi ir kā pielīmēti. Kur tad ir labāk? Cilvēkiem vienmēr šķiet, ka tur, kur viņu nav,” to sakot, Sofija aši sakārto lakatiņu.
Ievērojamu mūža daļu viņa strādājusi lauku brigādē un lopkopībā, kopdama teļus.
“Jūs paši mani bildējāt un avīzē rakstījāt. 65 gados vēl viena pati rosījos pa kolhoza kūti. Bija grūti lopiņus atstāt,” Sofija atceras un komplimentam, ka par pasē ierakstīto dzimšanas gadu ārēji nekas neliecina, atbild ar joku.
Viņa nedzerot, nepīpējot un dzīvojot līdzi jaunajiem. Tās esot labākās zāles ilgdzīvošanai. Tiesa, visas šodienas jauniešu izdarības un uzvedību viņa gan neizprotot. Vienu otru, kas nopelnīto nodzerot un pēc tam nākot naudu diedelēt, viņa pār slieksni nelaistu. Esot gadījies, ka vakara melnumā pat goda cilvēkam ilgi nevērusi durvis vaļā, domādama, ka atkal kārtējais diedelnieks.
Labi satiek ar visiem
“Viss mūžā ir piedzīvots. Dažādi ļaudis cauri pagalmam izgājuši, bet ar visiem esmu labi satikusi. Kaut ko labu iespējams pasacīt katram. Mēdz būt tā, ka par labākajiem draugiem kļūst sveši cilvēki. Piemēram, Anitas Aizpurietes ģimene. Kad viņas vīrs Aivars bija dzīvs, divas reizes nedēļā abi uz pirti pie manis brauca. Tagad bērni atskrien un vienmēr pavaicā, vai man kaut kā nevajag. Ir cilvēki, kas domā, ka pasaulē slikto vairāk nekā labo. Es tam nepiekrītu,” saka Sofija.
Dienas viņa aizvada nesteidzīgā rosībā un nevar iedomāties, ka varētu strādāt kantorī. Sofijai enerģiju un spēku dod agrie rīti un novakari laukos. Reizē ar saullēktu viņa naski dodas uz kūti apraudzīt piena devēju, sešas aitas un cūku.
“Kā gan es varētu atmest visam ar roku, ko esmu iemīlējusi, par ko dzīvē iestājusies. Katrs koks dārzā pirms stādīšanas ir apmīļots un uzrunāts. Pēc kara dārzā bija tikai viena ābelīte un trīs jāņogulāji. Nevaru iedomāties vasaru bez košumkrūmiem, smaržīgām lilijām un dālijām. Kādreiz visas mājas grima ziedos, bet tagad tur, kur nav saimnieku, viss izpostīts. Puķes, krūmi un pat kociņi izrakti,” saka “Krogzemju” saimniece, kas šādu rīcību neizprot. Viņa mūžā nekad nav spējusi postīt cita cilvēka darbu.
