Biju pavisam vēl maza – tajā gadā gatavojos uzsākt skolas gaitas. 1991.gada janvāra izšķirīgās dienas atceros kā laiku, kad katru vakaru paliku ilgi nomodā un gaidīju pārnākam mammu. Ome nespēja slēpt savu satraukumu, tādēļ daļa no tā pielipa arī man kā bērnam. Tajās janvāra dienās mājās daudz klusējām. Runāja vien mazais radioaparātiņš, un kaut ko vēstīja televīzija. Kā bērns nesapratu ne kontekstu, ne iespējamos draudus. Vien zināju – ja mamma vēlu vakarā atslēdz ārdurvis un klusām nāk iekšā, ir jāpasaka Dievam paldies. Ome daudz lūdzās – gan par Latviju, gan par manu mammu. Vēlāk mamma stāstīja, ka tajā laikā Rīgā, ja vien baznīca bija atvērta, tajā bija cilvēki un visi uz ceļiem. Mana mamma strādāja prokuratūrā. Viņa, atceroties šīs dienas, stāsta, ka, protams, iekšēji, redzot latviešu savesto smago tehniku centrā, kaut kur pavīdēja bailes, kā lauku traktors stāsies pretī tankam. Tomēr šis jautājums skaļi netika nekur izrunāts. Bailes un šaubas bija atstātas nosalt janvāra salā, sabraukušos latviešus no malu malām karstus un drosmīgus darīja ticība par pilnīgu brīvību un neatkarību. 1988.gadā bija sākušas veidoties atmodas laika nozīmīgās politiskās kustības – gan Latvijas Tautas fronte, gan daudzus Latvijas juristus un prokuratūras darbiniekus apvienojošā Latvijas Nacionālā neatkarības kustība. Kad bija iesācies jauns vēstures posms Latvijas PSR tieslietu sistēmā un vienā dienā visiem prokuratūrā strādājošajiem tika uzdots jautājums, vai ir gatavi strādāt Latvijas Republikas prokuratūrā, savu gatavību, nedomājot ne mirkli,v apliecināja 90 procenti darbinieku. Mana mamma stāsta, ka izšķiršanās un pārliecinošais jāvārds izskanēja vienā acumirklī. Vēlāk tie darbinieki, kas veidoja atlikušos 10 procentus, lielākoties aizbraukuši no Latvijas. Ļoti lepojos ar savu mammu un zinu, ka šīs dienas viņai, esot Vāgnera ielas darba kabinetā, nebija vieglas. Tās nevienam nebija vieglas, jo neviens nezināja, kas būs brīdī, kad būs beiguši degt ugunskuri Rīgas sirdī. Šodien droši varam teikt, ka līdzīgi kā šodien ugunskurs silda ap to sanākušos, arī šīs atmiņas par tautas vienotību mūs silda. “Atļauju nevienam neprasījām, braucām” – ar tādiem vārdiem atmiņas “Dzirkstelei” par barikāžu laiku iezīmē Līgo pagasta iedzīvotāja Ilze Brice. Tāpat kā par jebkuru novadnieku un tautieti, arī ar viņu varam tikai lepoties! Dievs, svētī Latviju!
