Tirzas pagasta Vecadulienā un Virānē ciemojos laikā, kad ziema vēl negribēja atkāpties, bet pavasaris tikai sāka iekrāsot pūpolus vītolu zaros.
Tirzas pagasta Vecadulienā un Virānē ciemojos laikā, kad ziema vēl negribēja atkāpties, bet pavasaris tikai sāka iekrāsot pūpolus vītolu zaros. Laukus klāja sniegs, nekas vēl neliecināja par pavasarim raksturīgo rosmi.
Kamēr vieni saimnieki nesteidzīgi pārlūkoja sēklu krājumus, citi – vēl nesteidzīgāk pārlika, vai vispār kaut ko sēt un stādīt. Neesot vērts, jo tāpat kādreizējo pārticību neatgūt. Labi, ka pašu iztikai pietiekot. Vecadulienā un Virānē uz visām debespusēm stiepjoties neapstrādāti lauki. Cilvēki esot noguruši no cīņas par peļņu. Nogurdinājis ne jau darbs, bet strādātāju mūža gadi.
Par to, ka šajā Tirzas pagasta daļā kādreiz mituši pārtikuši saimnieki, liecina no vareniem laukakmeņiem celtās kūtis. Dažviet tās tikušas pie izturīga jumta, bet citviet – tikvien kā mūri. Klusums valda arī māju pagalmos. Tikai paretam kādā no tiem pavīd cilvēka stāvs, kas nesteidzīgi dodas malkas šķūņa, akas vai kūts virzienā. Patiesībā, kurp steigties, ja darāmais pašu sētā ar roku aizsniedzams.
Kādreiz viss esot bijis citādāk
To atceras Malda Zvirbule, kura kādreiz bijusi Virānes ciema padomes sekretāre, kādu laiku – arī Tirzas pagasta priekšsēdētāja.
“Šis ir bijušais Adulienas pagasts. Kādreiz te atradās divas barona muižas – Vecaduliena un Jaunaduliena. 1951. gadā, kad likvidēja mazos pagastus, līdzīgi kā par tiem runā šodien, Virānes pagastu sadalīja, centru nosakot Tirzā. Gribējām to atzīt vai ne, bet tas bija solis pretim Virānei kā nomalei. Atceros, ka tolaik, kad strādāju Virānes pagastā par sekretāri, cilvēki tāpat kā šodien vērsās pie mums pēc palīdzības,” stāsta M.Zvirbule.
Viņa atceras, cik cītīgi lauku ļaudis centušies izpildīt valsts noteiktās gaļas un piena normas. Viņa pieredzējusi arī ulmaņlaikus, kad jaunsaimnieks itin labi izticis ar diviem zirgiem, četrām govīm un dažiem jaunlopiem. Piedevām vēl bankas aizdevuma procentus spējis samaksāt. Galvenais naudas ieņēmums – par pienu un bekoniem. Bijis laiks, kad virānieši zirga vilktos ratos cēluši kastes ar barokļiem un jau vakarā izbraukuši uz Jaungulbenes dzelzceļa staciju, kur gaidījuši rindā pie uzpircēja.
“Tagad piena vērtība ir niecīga, bet cūkgaļu nevari pārdot,” spriež M.Zvirbule. Visā apkārtnē bijušas iekoptas saimniecības un tīrumi. “Dažādus laikus esmu pārdzīvojusi, tāpēc, vērojot šodienas dzīvi laukos, saprotu, ka nekā labāka Vecadulienā nebūs, kā tad, kad šai pusē vien bija vairāk nekā 500 iedzīvotāju. Kad visi sanāca uz sapulcēm vai koncertiem Virānes tautas namā, tajā vietas bija par maz. Dziedāja koris, netrūka dejotāju. Daļa jauniešu izskolojās un atgriezās, jo viņiem te bija darbs. Ko viņi šodien te iesāks?” Malda jautā, bet atbildes nav.
To nerod arī citi Vecadulienas ļaudis un par veiksminiekiem uzskata tos, kam izdevies sameklēt darbu savā vai kaimiņu pagastā. Cerīgi viņi vēro tos, kas te izveidojuši zemnieku saimniecības un visiem spēkiem spirinās laukā no bezcerības jūras. Vai izdosies? Vai nepietrūks spēka un uzņēmības?
Dzīve pilsētā nav saistoša
Vislabāk šīspuses ļaužu pārticību vai pieticību raksturo pastniece Valda Ķikuste. Viņu sastopu pie siena šķūņa. Šodien esot siena diena, tāpēc jāsteidzot sanest govīm sienu kūtī. Vīramātei vienai tas neesot pa spēkam. Valda par pastnieci strādā trešo gadu, bet Virānē dzīvo kopš 1963.gada. Dzīve pilsētā viņu nesaistot. Tā esot pārbaudīta patiesība, jo kādu laiku viņa strādājusi bērnudārzā par pavāri.
“Jāiztiek ar to, kas ir. Varu būt priecīga, ka man ir darbs. Citādāk būtu grūti. Divi bērni skolojami. No pastnieces algas visam nepietiek, bet tā ļauj ņemt bankā minimālo aizdevumu, ko pakāpeniski atmaksāju. Naudu izmantoju, lai bērniem nopirktu visu, kas nepieciešams skolā. Nebūtu darba, arī aizdevumu nedabūtu,” viņa uz brīdi pārtrauc iesākto nodarbi un vārdos zīmē šīs pagasta daļas kopainu. Lielākā daļa iedzīvotāju esot pensionāri. Daudziem nepietiekot spēka uzturēt saimniecību, tāpēc iztiekot no pensijas. Jaunieši pēc skolas beigšanas pamājot atvadas vecāku mājām, kļūstot par ciemiņiem, jo darbs rasts cituviet.
“Te uz vietas cilvēkiem darba nav. Gados jaunāki vīrieši, kam ir pašiem savs zāģis, ziemā strādā mežā, bet vasarā piepelnās, kā nu kurš prot un var,” Valda stāsta un piebilst, ka pasta soma arī esot kļuvusi vieglāka. Cilvēki izsverot, kas vairāk vajadzīgs – avīze vai maizes kukulis. Avīzes sūtot pa mēnešiem, kad saņemta pensija, bērnu pabalsts vai kāds cits ienākums.
“Cilvēkiem nav viegli, bet arī ne tik traki, lai pamestu mājas un dotos uz citu pusi laimi meklēt. Produktus atved autoveikals. Bērnus uz skolu – pagasta autobuss. Ja Tirzas kultūras namā ir kāds pasākums, arī mūs neaizmirst. Slimības ārstēt palīdz ģimenes ārste Dace Mūrniece. Cilvēki iegādājušies mobilos telefonus, tāpēc nejūtamies atgriezti no pasaules,” saka pastniece.
Viņas vārdi ir kā vēl viens niecīgs saules stars ziemišķi pavasarīgajā dienā. Varbūt tomēr?
Rīdziniece izvēlas Virāni
Vairāki Vecadulienā sastaptie ļaudis iesaka doties uz veikalu – bāru, kas ierīkots bijušā Virānes tautas nama telpās. Tā īpašnieks esot uzņēmīgs un izdarīgs vīrs Modris Ulpe, bet veikalā strādājot viņa sieva rīdziniece Marina.
“Veikalā iespējams iekļūt, nospiežot zvana pogu pie ārdurvīm,” nedaudz smīkņājot, ar padomu pasteidzas kāds vīrs. “Parasts cilvēks tur iekšā netiek,” pagriezies promiešanai, viņš vēl piebilst. Pēc brīža pārliecinos, ka veikals ir domāts kā vietējiem iedzīvotājiem, tā caurbraucējiem. Nekāds īpašs noslēpums ar mazo tirgotavu nesaistās.
“Diemžēl pircēju nav daudz. Esmu ievērojusi, ka tukšās dienas ir pirmdienas, kad neienāk neviens. Citās dienās zvans pie durvīm atskan biežāk. Tas nav domāts tāpēc, lai vienus ielaistu, otrus – ne. Dzīvojamās telpas atrodas ēkas otrajā stāvā. Pircēju – maz, tāpēc stāvēt aiz letes, bezdarbībā raugoties laukā pa logu, būtu aplami. Tiklīdz kāds zvana, steidzos atvērt durvis,” stāsta Marina. Bijušo tautas nama ēku Ulpes kopš 1997.gada nomā no Tirzas pašvaldības. Gadu vēlāk atvērts veikals. Konkurenci radot autoveikali, kuri Virānes centrā piestājot gandrīz katru dienu. Marina plāno, ka, sākot no maija, darbu atsākšot arī kafejnīca. Kad laiks kļūšot vēl siltāks, galdiņus apmeklētājiem izvietošot uz nelielās terases pie veikala. Tirgotava šobrīd atgādina nelielu kiosku, bet perspektīvā saimnieki izremontēšot papildus vēl divas telpas, kas ļaušot paplašināt pirmās nepieciešamības preču daudzumu.
“Pusi ēkas vērtības jau esam atlīdzinājuši. Ceram, ka izdosies kļūt par pilntiesīgiem tās saimniekiem. Vīrs iecerējis atjaunot tautas nama lielo zāli. Kas zina, varbūt izdosies Virānē atgriezt dzīvību. Te varētu izveidot arī viesu māju,” Marina zīmē nākotnes vīzijas. Vēlu, lai izdodas, apbrīnodama šīs ģimenes cerību pilno apņēmību.
Stāvu krustojumā, kam vienā pusē Gulbenes, otrā – Madonas rajons, un mēģinu uzminēt, vai iecerētais izdosies. Ja izdosies, vai būs cilvēki, kam pietiks spēka atnākt uz veikalu vai kādu no kultūras pasākumiem. Bet varbūt viss nav tik bezcerīgi? Ļaudīm, kas mīt krustcelēs, vienmēr ir izvēles iespējas. Raugos uz bijušo Virānes skolas ēku, kurā šobrīd dzīvo trīs ģimenes. Pārējās telpās atbalsojas tikai nejaušu ienācēju soļi. Arī skolas ēka atrodas krustcelēs. Diemžēl šobrīd nav cilvēku, kas pateiktu, kurš no ceļiem pagasta nomali vestu pretim cerību pilnai nākotnei.
