Nesen izlasīju kāda autora visnotaļ jauku atziņu: Lai arī ko viens cilvēks darītu ar otru cilvēku, viņš savās rokās tur kaut ko no viņa dzīves…
Nesen izlasīju kāda autora visnotaļ jauku atziņu: “Lai arī ko viens cilvēks darītu ar otru cilvēku, viņš savās rokās tur kaut ko no viņa dzīves. Tas var būt ļoti maz: kāda garām ejot izmesta frāze, kas sagrauj cilvēku, kāds izteikums, kas cilvēku nomāc vai paceļ. Tas var būt arī kaut kas ļoti nozīmīgs. No viena cilvēka atkarīga otra cilvēka laime.” Šī atziņa man lika domāt par kādu nesenu notikumu.
Pirms kāda laika satiku cilvēku, kas visu mūžu pasaulei ir dāvājis skaistumu. Diemžēl, iepazīstot šo cilvēku tuvāk, nācās izjust viņa neapmierinātību ar dzīvi un visu notiekošo, tas skāra arī mani. Domāju par cilvēkiem, kas neprot dzīvot dāsni un viegli, par cilvēkiem, kas aizvaino bez sirdsapziņas pārmetumiem, kas sīkumu dēļ spēj nodarīt pāri otram. Nevarēju saprast, kāpēc cilvēka, kas citiem ikdienu ir darījis skaistāku un labāku, sirdīs nesis prieku un brīnumu, devis iedvesmu turpmākajām gaitām, paša sirds ir pilna ar slikto. Man šķita nepieņemami, ka savās nelaimēs cilvēki vaino tikai citus.
Bet varbūt tas ir līdzsvaram pasaulē? Laikam jau nekad uz zemeslodes nebūs tikai labu cilvēku, nekad visi cilvēki nebūs apmierināti ar notiekošo, vienmēr atradīsies kāds skauģis vai nelabvēlis, kas otra ikdienas solī spēs ienest nomāktības sajūtu, varbūt pat asaras, būs kāds, kas ienīdīs otru tikai tāpēc, ka vēlas būt tāds kā viņš. Vienmēr būs cilvēki, kas sāpinās, tomēr mums jāturpina dzīvot un uzticēties, lai varētu satikt īstos cilvēkus.
Jāatceras, ka pasaulē ir jauki cilvēki, kas neliks mums raudāt, kas nekad nesāpinās, kas nenovērsīsies brīžos, kad visa pārējā pasaule ir uzgriezusi muguru. Droši vien Dievs tā ir iekārtojis pasauli, lai, pirms satiekam tos, kuri līdzīgi mums, mēs satiktu daudz citādu cilvēku. Tas laikam tāpēc, lai mēs spētu novērtēt visu labo pasaulē, lai spētu novērtēt tos cilvēkus, kas mūsu dēļ darīs jebko. Droši vien Dievs piespēlē šādas situācijas, lai mēs vēlreiz pārvērtētu savus draugus un viņu rīcību brīžos, kad kāds ļaunuma pārņemts cilvēks sagrāvis līdzsvaru. Drauga vārds vai drošais plecs, uz kura atbalstīties šādos brīžos, spēj visu atkal nolikt savās vietās. Visam, kas notiek, ir kāds iemesls un skaidrojums.
Saka, ka labākie draugi zina mūsu sirds dziesmu un brīdī, kad mēs esam aizmirsuši šīs dziesmas vārdus, spēj tos dziedāt līdzi. Patiesu draugu nevajag daudz. Pietiek pat tikai ar vienu, galvenais, lai viņš spēj just līdzi gan brīžos, kad ir labi, gan arī tad, kad šķiet, ka dzīvē ir iestājusies melnā svītra un baltā ir aiz trejdeviņiem kalniem. Patiess draugs priecāsies par smaidu un raudās līdzi brīžos, kad pār mūsu vaigiem ripos asaru pērles. Jāatceras, ka kādam mēs šķietam sevišķi un unikāli. Kāds mūs mīl un spēs visu vērst par labu… Vajag novērtēt patiesus draugus un mēģināt viņiem atdarīt ar to pašu.
