“Mums jāsaudzē tāds mazs puisītis – prieciņš. Mēs viņu maz pazīstam,” reiz esot teikusi Aspazija. Ar šo citātu es vēlos iesaistīties diskusijā. Vajag vai nevajag politikā atsaukties uz literāro mantojumu, lietot epitetus? Protams, vajag! Jautrība pamodina no garlaicības.
Esmu aizdomājusies par to, kas gan būtu Gulbenes novada dome bez tādām domu pērlēm, kādas publiski atļaujas paust deputāts Intars Liepiņš vai novada domes priekšsēdētāja vietnieks Andis Caunītis. Es viņus abus, kā saka, “bāžu vienā maisā”. Abi ir “dainotāji”. Es arī. Vai kādu no viņiem man “apsolīties mīlēt līdz nāvei”, tas taču “ir ļoti viegli; gribēt līdz nāvei mīlēt – ļoti grūti; mīlēt līdz nāvei – sametas daudzreiz plāna dūša, ja nāve tālu” (te domāju politisko nāvi, protams, citējot Reini Kaudzīti).
Gan I.Liepiņš, gan A.Caunītis sākotnēji ir pārstāvējuši vienu politisko spēku – “Vienotību” (es par to neesmu balsojusi vēlēšanās). Vēlāk šķīrušies politiski, karjeriski, ētiski un droši vien arī biedriski un personiski. Tomēr man viņi joprojām ir un paliek līdzvērtīgi literārā mantojuma pērļotāji. Atšķirība tikai, ka vienam “ir dota pielaide” publiskai un brīvai domu plūsmai, bet otrs par to pašu saņem ētikas komisijas nopēlumu. Nu un? Mazjaudīga politiskā spēle… Skatījos otrdien Latvijas televīzijas translēto Alekseja Navaļnija (Krievijas opozicionāra) filmu “Putina pils”. Nu te ir šokējoša visatļautība un respekta trūkums pret varu. Bet vai lielkņazs Vladimirs par to ir saucis Navaļniju uz ētikas komisiju? Nē! Nelaiž tādu muļķi, jo saglabā vismaz šķietamu demokrātiju. Putins izmanto citas metodes. Tur ir inde, kā arī organizēta plānprātīga kara veterāna uzrīdīšana. Navaļnijs, protams, neklusē. Tāpēc tagad viņu tiesās par veterāna “goda un cieņas aizskaršanu” un citām muļķībām. Bet par filmu ne. Vismaz pagaidām.
Tuvojas Gulbenes novada domes vēlēšanas. Aforismus un dainas citēs ne tikai politiķi, bet arī vēlētāji. Politiskās anekdotes visos laikos ir bijušas cieņā. ASV valstsvīrs Linkolns šajā sakarībā reiz esot teicis: “Man ir vienalga, ko par mani runā aiz muguras, bet tik ilgi, kamēr nerunā taisnību.” Galvenais, lai vietējai sabiedrībai caur “mutes aiztaisīšanu”, piesaucot ētiku, nebūtu pazaudēta sajēga par notiekošo. Un tad atkal būs jācitē Aspazija: “Mēs visi melos ietīti kā zīda tīklos zirnekļi.”
