Reiz, ne tik senos laikos, Jaungulbenes pagasta Adulienas pusē jau rīta agrumā vīri darbināja traktorus, sievas uz rupjmaizes rikām zieda biezu sviesta kārtu un raudzīja pēc speķa šķēles, vīkšdamas līdzņemamo pusdienu tiesu.
Reiz, ne tik senos laikos, Jaungulbenes pagasta Adulienas pusē jau rīta agrumā vīri darbināja traktorus, sievas uz rupjmaizes rikām zieda biezu sviesta kārtu un raudzīja pēc speķa šķēles, vīkšdamas līdzņemamo pusdienu tiesu. Mehāniskajās darbnīcās iedūcās virpas un metināmie agregāti. Pie veikala durvīm drūzmējās steidzīgākie pircēji. Bija sākusies jauna darba diena.
Gāja laiks un rosība pamazām saplaka kā miglas vāli zemajās pļavās. Vīri uz darbu vairs nesteidzās, bet sviesta kārta un speķa šķēle uz maizes rikām kļuva plānāka. Jaunieši sakravāja ceļasomas un, pateikdami sveikas dzimtajām mājām, devās mācīties uz lielpilsētām. Arī pie kādreizējās Patērētāju biedrības, vēlāk firmas “Troicis un partneri” veikala rindas vairs neveidojās. Baltā papīra lapa, uz kuras izlasāms, ka veikals ir slēgts, saredzama jau iztālēm, tāpēc neviens nepiestāj, lai izlasītu uzrakstīto. Skumjš un vientuļš ir tāds veikals. Ar laiku izbalēs uzraksts uz papīra lapas un līdzi tam – adulieniešu cerības, ka tirgotava atkal varētu sākt darboties.
Ļaudis stāsta, ka par dienas notikumu kļūstot iepirkšanās vienā no trīs autoveikaliem, kas katrs savā dienā un laikā pacietīgi gaidot pircējus. Neko lielu un dārgu vietējie iedzīvotāji atļauties nevarot. Tikai pašu ikdienā nepieciešamāko. Pēc lielākiem pirkumiem dodoties uz Gulbeni vai Madonu, iepriekš sametoties uz vienu roku ar tiem, kam personiskais transportlīdzeklis.
Viss – uz putēšanu
Pie šādas atziņas septiņdesmit septiņus gadus vecais adulienietis Jānis Poišs nav nonācis vienā dienā. Cēlies no Jaungulbenes pagasta Agrumu stūra, bet 25 gadus, dzīvodams Adulienā vienā no daudzdzīvokļu mājas dzīvokļiem, viņš bijis liecinieks tam, kas noticis laika nogrieznī, kam sākums ir toreiz, bet beigas – tagad. Nesteidzīgi augšu lejup cilādams cirvi, ļaujot tā asmenim kritienā sašķelt plāno malkas šķilu, viņš bilst, ka nekas Adulienā uz labo pusi neesot gājis. Gados jauni cilvēki dienām nīkstot bezdarbībā, jo laukos pat traktoristus un šoferus nevienam nevajagot. Tie, kam zemnieku saimniecība, paši tiekot galā ar spēkratu stūrēšanu. Būdams profesionāls celtnieks un dažādu citu darbu veicējs, viņš savulaik piedalījies daudzstāvu māju būvēšanā. Katrs jauns objekts bijis kā uz mūžu dots solījums ilgai un laimīgai dzīvei. Vīram sāp sirds ne jau par izniekotajiem celtniecības materiāliem, bet par darbu, kas paņēmis mūža lielāko daļu, tā nogalē liekot būt cilvēkam nevajadzīgam.
Nav jau tā, ka Jānis neprastu dzīvot šodienā, bet, viņaprāt, kopsaimniecības laiki bijuši labāki. Tas, kas manīgāks, zadzis, bet arī citiem visa pieticis. Tagad viņš saņemot pensiju – 55 latus, bet ar tiem pat dzīvei nabagmājā nepietiekot. Kur citur Jānis iešot, kad pats ar sevi netikšot galā. Sievu viņš apglabājis pirms pāris gadiem. Meitai un dēlam pašiem sava ģimene un rūpes. Arī pie viņu namdurvīm pieklauvējis bezdarbs, tāpēc tēvu apraudzīt atbraucot reizi mēnesī. “Viss uz putēšanu,” Jānis klusi nosaka un atkal iegrimst nesteidzīgajā nodarbē. No kokmateriālu pārstrādes uzņēmuma Gulbītī, iepriekš samaksājot piecus latus par kravu, viņam atvesti nomaļi. Kārtīgas malkas kravas iegādei naudas nepietiekot. Vismaz tik daudz tā labuma, ka pašam nevajagot mežā doties. Neesot agrākā spēka. Šo pašvērtējumu, būdami Adulienā, dzirdējām daudzreiz.
Mācās dzīvot un izturēt
Bērnu klaigas saklausāmas tikai Adulienas speciālās internātskolas pagalmā, jo ir garais pusdienu starpbrīdis. Pavasaris bērnus kā asnus izvilcis laukā no telpām. Kā putnēni, kas vienuviet salidojuši no dažādām debespusēm, viņi sildās piesaulē. Vieni cītīgi pārlapo mācību grāmatu, citi skraidelē, bet vecākie puiši smīdina meitenes. Pavasaris. Augstu gaisā, tikko saredzams, trallina cīrulis, bet tuvējā kokā rosās strazdu pāris. Putni no siltajām zemēm atkal ir atgriezušies mājās. Diemžēl vairākiem internātskolas bērniem ir tikai šīs “siltās zemes”, bet nav māju. Naktīs viņi sapņo par tām, bet rītos stāsta par mammu un tēti, kas, sagaidot un pavadot, stāv namdurvīs. Šobrīd skolā ir 112 audzēkņi. Visi viņi mācās ne tikai pareizi rakstīt un rēķināt, bet arī kā izdzīvot un izturēt.
Pa roku galam neprot
Kluss miers apņēmis arī tā dēvēto skolotāju māju. Pagalmā skumst dažas automašīnas. Skumjas iezagušās arī bijušā Adulienas speciālās internātskolas direktora Imanta Rumpīša mājās. Viņš darbam skolā atdevis 30 gadus, ne reizi nav gājis atvaļinājumā. Cilvēkam, kas vienmēr bijis kustībā, nemitīgā saiknē ar cilvēkiem un risinājis galvenokārt skolas problēmas, pieņemt pensionāra bezsabiedrības rimto ikdienu nav viegli. Saimnieks bilst, ka, saņemot uzaicinājumu doties uz pagasta padomi vai kādu pasākumu, viņš jūtoties kā svētkos. Savāds sasprindzinājums pārņemot no papēžiem līdz pat matu galiem. Imants apdomājis iespēju būt par pagasta pensionāru padomes priekšsēdētāju, bet no galīga lēmuma pieņemšanas atturot attālums līdz Gulbītim. Transports tā mērošanai it kā būtu, bet viņam neesot pieņemams reizi mēnesī aizbraukt un kaut ko šā tā padarīt. “Man ir jāšeftē. Tā dzīvē esmu pieradis un bez tā nevaru, bet šeftēšana prasīs daudz līdzekļu,” apdomājis Imants. Esmu pārliecināta, ka šī problēma pieklauvējusi pie daudzu savulaik aktīvu cilvēku durvīm. Stundām ilggadējais direktors var runāt par darbu ar bērniem, kam pasaules uztvere ir nedaudz citādākā nekā vairumam. Bijuši daudzi pedagogi, kas tā arī nav spējuši šo darbu pieņemt. Lai gan skolu no mājokļa šķir tikai ceļš, Imants to nešķērso, palikdams atturīgs, jo padomu var dot tam, kam tas vajadzīgs.
Kopīgi ar Imantu mēģinām rast kādu piemēru tam, cik jauki ir dzīvot Adulienā, bet meklējumiem pietiek ar vienu vārdu – bēdīgi. Tas uzbur gleznu, kas iederas šodienas pagastu nomalēs – bezdarbs, pensionāri, rudeņos un pavasaros neizbraucami ceļi, likvidētas ražotnes, slēgtas iestādes. Un nekādas attīstības līnijas pie cerību horizonta. Varbūt tāpēc cilvēki mēģina no visa tā izrauties, pārceļoties uz dzīvi cituviet. Arī Imants kopā ar sievu Intu nolēmuši pārcelties uz dzīvi pie dēla Cesvainē.
* * *
Kad ciemos pie vecvecākiem uz Adulienu atbrauc mazbērni, vakaros viņiem pirms iemigšanas omītes un opīši lasa pasakas. Tās vienmēr beidzas ar vārdiem par to, ka ļaudis dzīvoja ilgi un laimīgi. Kā beigsies pasaka par Adulienu?
