Jaungulbenes pagasta piemājas saimniecības “Zemītes” pagalms san no bišu dūkšanas. Kā bultas tās šaudās uz vienu un otru pusi. Pavasara trakuma apdullinātas, medus vācējas, šķiet, piemirsušas par dzelšanu.
Jaungulbenes pagasta piemājas saimniecības “Zemītes” pagalms san no bišu dūkšanas. Kā bultas tās šaudās uz vienu un otru pusi. Pavasara trakuma apdullinātas, medus vācējas, šķiet, piemirsušas par dzelšanu. Tas nozīmē, ka biteniekiem sācies spraiga darba periods.
Bišu drava, braucot pa Gulbenes – Madonas šoseju, pamanāma iztālēm. Glītās rindās sakārtotie stropi liecina, ka to īpašnieks saimnieko ar vērienu. Dravas saimnieks ir jauns puisis Tālis Tabūns, kurš dzīvo vecāku mājās. Todien, kad ciemojos “Zemītēs”, kurās mīt trīs paaudzes, Tālis bija devies uz Liepāju, lai iegādātos cukuru, izmantojot ražotāju piedāvātās atlaides. Mājās sastapu viņa mammu Andu, tēvu Andreju un astoņdesmit gadus veco vecmāmiņu Alisi Vanagu.
Nav dravnieka diploma
Izrādās, ka “Zemītēs” neesot neviena diplomēta biškopja. Dravniekam nepieciešamās zināšanas apgūtas pašmācībā, lasot grāmatas par biškopību un darbojoties praktiski. Bites saimniecībā bijušas vienmēr. Kad spēka bijis vairāk, nedaudzos stropus aprūpējusi vecmāmuļa. Viņai “Zemītēs” aizritējis viss mūžs, tāpēc šodien ne par kādu naudu Alise uz dzīvi citur nepārceltos.
Mazajai, no guļbaļķiem celtajai mājai, ko savulaik iegādājies viņas tēvs, esot vairāk nekā 100 gadi. Visiem tajā kļuvis par šauru, tāpēc znots un mazdēli uz tuvējā pakalna uzbūvējuši jaunu dzīvojamo ēku divos stāvos. Tiesa, celtniecības darbs uz laiku pierimis, jo vajadzīgi līdzekļi. Anda stāsta, ka ģimenes ieņēmumus veidojot Andreja, kurš strādā uz dzelzceļa, nelielā alga, vecmāmuļas pensija, nauda par realizēto medu un kokmateriāliem. Izdevumi esot saistīti ar medikamentu iegādi, jo arī bites piemeklējot dažādas slimības.
Lai gan galvenais darbu noteicējs dravā ir Tālis, brīvajā laikā viņam talkā dodas arī tēvs. Pārliecinājies, ka dēls veiksmīgi tiek ar visu galā, Andrejs mierīgi dodas uz darbu. Sākumā pagalmā goda vietā bijuši divi stropi. Pamazām saimnieki to skaitu palielinājuši līdz 25, tad 40 stropiem, jo pārliecinājušies, ka labos ienesuma gados medu iespējams izdevīgi pārdot, jo pēc tā esot pieprasījums. Šobrīd “Zemītēs” ir 100 bišu saimes, tāpēc bišu stropu tīrīšanu pavasarī Andrejs salīdzina ar biešu ravēšanu, kad visam jābūt kārtīgi un laikā padarītam.
Stropus gatavo paši
Bitenieki lēš, ka šogad vēlais pavasaris neesot sevišķi labvēlīgs. Iepriekšējos gados stropi jau bijuši iztīrīti un sakārtoti jaunajai medus sezonai. Ziemā atlicinot laiku jaunu stropu darināšanai, jo gatavu iegāde esot pārāk dārga, rāmīšu gatavošanai un citam.
Lai nevajadzētu pirkt kokmateriālus, tos pašu spēkiem sagādājot saimniecībai piederošajā mežā. Mežs, kas ierādīts netālu no Liedes kalniem, vairāk līdzinoties brikšņiem, tomēr tik daudz pietiekot, kā sarūpēt dēļus, brusas un citu. Arī pa kādai papīrmalkas kravai.
Mežu saimnieki uzlūko, kā iespēju pavairot līdzekļus dravā nepieciešamā inventāra iegādei.
Plāno sēt griķus
Divus gadus saimniecībā audzē facēliju un amoliņu. Šogad plānots nelielā apjomā iesēt griķus. Vienīgā problēma – saimniecībā nav lauksaimniecības tehnikas, tāpēc rudenī būs jādomā par sējumu novākšanu.
Tāļa mamma prāto, ka pareizāk būtu bišu stropus vest uz savvaļas ganībām, tālāk no kartupeļu un citiem laukiem, bet tad kādam drava regulāri jāpieskata. Šodien ne par ko nevarot būt drošs. Tiesa, bišu vāktais medus no meža un savvaļas ganību ziediem, avenēm, vējkaņepēm un viršiem ir kvalitatīvāks.
Pērn neesot izdevies gūt cerēto medus daudzumu. Izsviests 1700 kilogramu medus.
Saimnieki atceras, ka pirms trīs gadiem kannās pildītā medus daudzums bijis apmēram piecas tonnas. Veselīgais kārums pārdots draugiem, radiem un paziņām. Labs produkts spējot pats sevi reklamēt, jo pat sveši cilvēki, uzzinot, ka “Zemītēs” iespējams iegādāties medu, ceļam garām neaizbraucot. Pagaidām dēls medu uz tirgu nevedot. Iespējams, ka pēc kāda laika situācija mainīšoties. Arī ziedputekšņus un bišu indi nevācot, jo tam vajadzīgas speciālas iekārtas.
Tālis vienmēr vērīgi ieklausās pieredzējušu biškopju padomos, apjaušot, cik vēl daudz darāmā. Īpaši tagad, kad noteikumi diktē, lai katrs bitenieks produkciju fasētu stikla burciņā, bet etiķetē ikviens varētu uzzināt medus ievākšanas laiku, fasēšanas vietu, bitenieka adresi un medus derīguma termiņu. Tas nevar būt ilgāks par diviem gadiem. Tā vien šķiet, ka noteikumu izstrādātāji nezina, ka pareizi glabāts medus nebojājas.
Klausās kā dziesmā
“Zemīšu” dravā bites dzied tām raksturīgo pavasara dziesmu. Pie skrejām veidojas kustīgu kukaiņu mākoņi. Viens otrs tāds, ka saimniekiem vajadzējis to kliedēt, lai bites varētu iekļūt stropā. Uz katra stropa – salasāms skaitlis. Tas, lai palīdzētu atcerēties, kas kurā stropā darāms. Bet darba te netrūkst. Tik lielā dravā saimnieku rosība līdzinās bišu rosībai.
