“Tīlanu” mājās Lejasciemā saimnieko bijusī matemātikas skolotāja Akvelīna un Andis Leiši. Viņi lepojas ar dēliem – dvīņiem Arni un Andri, kas ir tik līdzīgi kā divas ūdens lāses un reizēm pat vecākiem bijis grūti uzminēt, kurš ir kurš.
“Tīlanu” mājās Lejasciemā saimnieko bijusī matemātikas skolotāja Akvelīna un Andis Leiši. Viņi lepojas ar dēliem – dvīņiem Arni un Andri, kas ir tik līdzīgi kā divas ūdens lāses un reizēm pat vecākiem bijis grūti uzminēt, kurš ir kurš.
Tagad abi pieaugušie dēli mājās pārrodas tikai svētkos un nedēļas nogalēs, toties ikdienā ar Akvelīnu un Andi kopā ir trīs meitenes, kas “Tīlanus” tagad sauc par savām mājām.
Par ikdienu viņi abi nesūdzas, apsaimnieko palielo “Tīlanu” saimniecību. Tā vajadzīga iztikšanai, sirdij un lai rokas nestāvētu bez darba. Kad abi dēli brīvajā laikā izlaužas no lielpilsētas, viņi labprāt palīdz vecākiem.
Dzied un rūpējas par mājas svētību
Akvelīna ar Andi abi dzied Lejasciema pagasta pensionāru ansamblī. Sākotnēji tur dziedājušas tikai sievas, bet tad Akvelīna ieminējusies, ka būt interesantāk, ja būtu arī vīru balsis. Abi dzied savam priekam, jo mierīgi mājās nosēdēt ir grūti. Akvelīna dziedājusi visu mūžu. “Katru gadu pavasarī pagasts dziedošajiem pensionāriem sponsorē autobusu, un mēs dodamies ceļojumā. Dikti gaidu šos izbraucienus un dikti gaidu iknedēļas kopā sanākšanu uz mēģinājumiem. Tad mēs kopīgi atzīmējam jubilejas, cits citu “uzprišinam” un izrunājamies,” saka Akvelīna.
Diezgan bieži mājās smaržo pēc garšīgām kūkām un našķiem, jo Akvelīna prot cept garšīgas tortes. Viņa cepot našķus pašiem, nevis pārdošanai. Rupjmaizi gan cepusi arī dažādiem godiem – kāzām un bērēm. “Man tā garnēšana nepadodas, bet kūku cepšanu mammīte iemācīja, viņa bija mācījusies mājturības skolā,” saka “Tīlanu” saimniece.
Abi saskatās autobusā
Akvelīna un Andis kopā nodzīvojuši jau 31 gadu, kopā pavadītais laiks bijis jauks. Varbūt tādēļ, ka abi tik līdzīgi. Varbūt tādēļ, ka pratuši ikdienu darīt interesantu, dodoties uz dažādiem koncertiem, pasākumiem, teātra izrādēm un pārgājienos.Visur ņēma līdzi abus dēlus.
Andis Akvelīnu atvedis uz Lejasciemu. Tolaik viņš strādājis par autobusa šoferi, bet Akvelīna strādāja K.Valdemāra pamatskolā par skolotāju. Tā arī autobusā saskatījušies. Klases bērni Akvelīnai jautājuši, vai tas esot viņas brālis, jo izskatoties gaužām līdzīgs. Akvelīna arī apstiprinājusi, ka brālis. Iespējams, ka Andim patika Akvelīnas garie mati. Akvelīna nekad nav matus griezusi frizētavā. Pēc Universitātes absolvēšanas viņas mamma nogriezusi garo bizi, ko vēlāk, dodoties uz dažādām viesībām, izmantoja, veidojot skaistu un lielu copi.
“Kāzas gribējām klusas un mierīgas. Man nepatīk izrādīšanās. Andis paņēma kolhoza “bobiku” un mēs divatā aizbraucām uz dzimtsarakstu nodaļu. Vēlāk gan radi un draugi uzzināja, ka esam sarakstījušies, un vakarā mājās bija arī svinības,” atceras Akvelīna. Kopdzīves laikā viņi ir bijuši vedēji 13 pāriem.
Kad Akvelīna kļuvusi krietni apaļa, viņa uzzinājusi, ka būs dvīņi. Abu ģimenēs dvīņi jau dzimuši, tāpēc tas nebijis liels pārsteigums. Gan Akvelīnas, gan Anda mamma palīdzējušas bērnus audzināt.
“Vienai būtu grūti. Abi tik līdzīgi, ka arī man reizēm viņi sajuka. Tad, kad paaugās, tādos mirkļos prasīju: “Kas tu esi?” Viens atbildēja – Annī, otrs – Akkī. Arī tagad viņus var sajaukt, bet protams, tikai uz mirkli, jo var atšķirt pēc balss, pēc izturēšanās, arī raksturs viņiem ir atšķirīgs. Abiem ir dažādas nodarbošanās, tās cilvēku maina. Mācībās vienam gāja vieglāk, otram – vajadzēja vairāk mācīties. Vēl tagad atceros, kā pirmās klases sākumā bija jāiemācās četrrindīte. Viens apguva uzreiz, bet otram – neiet galvā ne par ko. Man bira asaras, bet tad atskanēja tik mīļa balstiņa: “Mammīt, neraudi, no dvīņiem vienmēr vienam galva ir grūtāka”. Toties piepūle mācībās viņu darīja centīgāku. Abi dēli ir draugi, viens bez otra nevar iztikt. Par to man vislielākais prieks,” saka Akvelīna.
Tiek pie trīs meitām
Nu jau Arnis un Andris katru nedēļu neatbrauc uz mājām. Viņiem katram ir sava dzīve. Vecāki to ir pieņēmuši un samierinājušies, lai arī tas ir sāpīgi. Taču tagad viņiem ir arī meitas. Kaimiņmājā dzīvojusi ģimene, kur mamma pārāk bija pieķērusies alkoholam. Meitenes nākušas pie Akvelīnas pēc piena, tad viņa paaicināja meitenes palīdzēt mājas darbos, bet par to septembrī nopirkusi nepieciešamo skolai.
“No mājām viņus izdzina, bet vecākā meitene Solvita palika dzīvot pie mums. Negāja līdzi mammai. Vēlāk uzzinājām, ka meiteņu mamma aizmukusi uz Kurzemi, bet bērni atstāti. Tā mēs apgādībā paņēmām arī Līgu, kas toreiz mācījās 7.klasē, un ceturtklasnieci Pārslu. Mazo māsiņu, kurai tolaik bija tikai trīs gadi, neuzdrošinājos ņemt. Pārāk mazs bērns, es vairs nejutos tik stipra,” atminas Akvelīna.
Solvita devās mācīties uz Rīgu, Akvelīna ceļasomas sarūpēja gan dēliem, gan meitai. Tagad Solvita strādā Vācijā un viņai tur ir draugs vācietis, bet Akvelīnu viņa sauc par mammu. Savukārt Līga mācās 11.klasē un iepriecina mājiniekus ar sirsnību, bet Pārsla – ar labajām sekmēm. Visi kopā viņi brauc arī uz Gaujienu, kur internātskolā dzīvo pati mazākā māsiņa. Rudenī mazajai māsai būs septiņi gadi, tad atkal visi dosies uz Gaujienu. Ciemkukulī būs pašu cepta torte. Meiteņu tētis Pēteris dzīvo “Tīlanos” un palīdz saimniecības darbos.
“Domāju, ka manas meitenes ir labas. Varbūt tāpēc, ka viņas saprot to, cik sāpīgi būtu, ja no viņām atteiktos. Viņām bērnības bezrūpības nav bijis. Satiekam mēs labi, daudz runājam par dzīvi. Es viņām nenorādu, kā dzīvot. Analizējam dažādas situācijas un dzīvē redzamus piemērus,” saka Akvelīna.
Ir godīgi stingra
“Man bērni vienmēr patikuši. Jau tad, kad vidusskolā gāju pa ceļu un redzēju mammu ar bērnu, atskatījos, bet tad, kad garām gāja puiši, nemaz uzmanību nepievērsu. Pēc kara konfekšu nebija, bet, kad mamma pa vienai izsniedza, es tās skolā atdevu skolotājas mazajam dēliņam. Kad strādāju skolā, bērnus arī sabāru, bet pēc tam atkal samīļoju. Biju stingra skolotāja, bet bērni teica, ka es esmu godīgi stingra. Vislabāk, ka audzēknis pēc gadiem pie manis atnāk un pasaka paldies, ka viņam tagad viegli, jo ir stingrs pamats zem kājām,” domā Akvelīna. Arī kā mamma viņa bijusi un ir mīļa, bet stingra. Kad puikas bijuši mazi, pēc strīdiem visi trīs paraudājuši, bet ilgi dusmas neesot turējuši. Arī tagad reizēm viņi sastrīdoties, jo jaunie vecākus māca dzīvot pa jaunam, bet vecāki jaunos – pa vecam. Tie gan esot mīļi strīdi.
Tad Akvelīna un Andis, rādot ģimenes albumus, atminas, kā padomju gados pa kluso Daugavpilī kristījuši dēlus. Vecvecāki vēlējušies, lai bērni augtu ar Dieva svētību. Toreiz Akvelīna bērniem piekodinājusi nevienam par to nestāstīt, lai mammu neatlaistu no darba. Daudzas lietas puikas izpļāpāja, bet par to gan klusējuši. Vēlāk, kad Akvelīna un Andis svinēja 25 gadu kopdzīves jubileju, viņi devās uz to pašu Daugavpils katoļu baznīcu un salaulājās. Atkal divatā. Tikai šoreiz aiz viņiem stāvēja divi pieauguši dēli.
