Vai kāds taujāja pēc manis? Esmu tepat. Vai atbalss skanēja? Nē, tikai putni vīteroja. Es soļoju pa saules pielietu ielu un smaidīju.
Vai kāds taujāja pēc manis? Esmu tepat. Vai atbalss skanēja? Nē, tikai putni vīteroja. Es soļoju pa saules pielietu ielu un smaidīju.
Ne jau aiz pārpilnības smaidu, arī raižu pietiek. Vēl krūtīs smeldz pieviltās cerības, kuras sagādāja pazīstami, varētu teikt, cilvēki, kuriem uzticējos.
Tomēr līdz ar Kristus augšāmcelšanos nejūtos vientuļa šajā pasaule. Ir arī man mīļi draugi, kuri kā saule sasilda manu bēdīgo prātu.
Aizlido putni. Es stāvu un smaidu. Laikam jau izskatos tīri vai laimīga, nu tāda, kura izvilkusi pilno lozi.
Tuvojas kāda sieviete. Ieskatos vērīgāk. pazīstama. Priecājos arī par šo satikšanos. “Cik tu laimīgi smaidi,” viņa saka sveiciena vietā un manās ātri garām. Es jūtos tīri vai neērti un atbildu, ka nav jau par ko raudāt. Paziņa pagājusi gabalu uz priekšu, bija tomēr dzirdējusi mani, jo pagriezusies monotonā balsī atkārtoja: “Nav jau par ko raudāt.” Varbūt es kādu aizvainoju, kādam sāpes nodarīju – nezinu, bet, sakniebusi lūpas un nodūrusi acis, gluži kā grēciniece soļoju tālāk.
Atmiņā nāk cits gadījums, ne vairs ar mani, bet darba biedreni. Viņa, smaidīdama pavērusi iestādes durvis. “Ko jūs te tā smaidāt?” sveiciena vietā strups jautājums. Ļoti iespējams, ka torīt kabineta saimniecei slikts garastāvoklis, bet nācēja apjukusi.
Dvēselē trāpījis akmens, ar ilgi nedzīstošu rētu. Cits teiks: “Labi, ka vēl tā, ka pamanīja. Citreiz ne redzēt neliekas. Stāvi un gaidi.”
Tad vēl gluži svaigs notikums. Bezdarbs jau nav nekāda izprieca. Darba meklētāju pietiek, bet tāpēc jau bēdu smagumu uz ielas nenesīsi, arī mugurā ģērbsi cilvēcīgi. Tomēr, izrādās, ka tādam jāstaigā gluži kā mātes bērēs, nopietnu seju un vecu apģērbu. Jo citādi runās: “Pēc visa tā, viņa vēl smaida un glīti ģērbjas, it kā nekas nebūtu noticis.”
Acīmredzot, ir cilvēki, kuri drīkst priecāties, bet citiem jāievēro reglaments. Varbūt tāpēc tik maz redzam smaidīgas sejas, veikalos, iestādēs, uz ielas.
Mana draudzene pēc īpaši tuva cilvēka zaudējuma, pirmās bēdas apremdinājusi, smaida. Uzsmaida sev, pasaulei, citiem cilvēkiem, arī tai aizgājušajai dvēselei, kura kā balts putns pārlido pāri tuvīnajam mežam. Viņa smaida siltu, sirsnīgu, skumīgu, reizēm šķelmīgu smaidu, lai bēdu smagumu skalotu prom. Viņā skatoties, arī gribas smaidīt. Ļoti iespējams, ka kādam tas izskatās nepiedienīgi. Nē, lai saka, ko katrs grib. Es nopurinos, paceļu galvu un uzsmaidu saulei.
Pārnākusi mājās uzšķiru Bībelē vietu, kurā rakstīts par šādu dvēselisku priecāšanos. “Priecājieties iekš tā Kunga vienmēr,” saka apustulis Pāvils Vēstulē filipiešiem.
Varbūt nekas nav nokavēts. Jo dzīve taču neapstāsies ne šodien, ne rīt. Tās tecējums ir mūžīgs.
Tāpēc nekautrēsimies gaiši pasmaidīt. Atļausim smaidam rotāties ilgi, jo ilgi. Kamēr vēl esam. Pasmaidīsim sev un citiem.
Vai kāds taujāja pēc manis? Esmu tepat. Ar smaidu uz lūpām! Ir taču pavasaris un sirds pēc ziemas kūleņo patiesā priekā.
