Piedod, mežs, par izdangāto taku!
Piedod, mežs, par izdangāto taku!
Pazūd sūneklis… Kur bekām augt?
Piedod man, par vēlu ka to saku –
Katra dzīvība grib zaļot, plaukt.
Piedod, mežs, ja nedzird putnu
dziesmu!
Nav jau galotnes, kur uzmesties;
Koks ir nolaupīts ar pūķa iesmu,
Ir tik celms, kam vari sūdzēties.
Piedod man, ja stirnai darīts pāri!
Tur glūn slazds, no kura neizbēgt;
Arī zaķi nevar izglābt zari,
Suns dzen pēdas. Kurp gan tālāk
lēkt?
Piedod, mežs – nav vizbulīšu
smaida,
Trūkst to acu, kas tik koši mirdz.
Nevar piedot, viņu sods jau gaida.
Cilvēk, domā! Kur ir tava sirds?
