Litenietei Annai Bitainei līdz šim izdevies no postažas nosargāt bijušo kopsaimniecības “Litene” liellopu kompleksu “Vārpiņas”, savulaik izveidojot kooperatīvo sabiedrību “Vārpiņas” un kļūstot par tās vadītāju.
Litenietei Annai Bitainei līdz šim izdevies no postažas nosargāt bijušo kopsaimniecības “Litene” liellopu kompleksu “Vārpiņas”, savulaik izveidojot kooperatīvo sabiedrību “Vārpiņas” un kļūstot par tās vadītāju.
Šobrīd sācies kooperatīvās sabiedrības likvidācijas process, tāpēc astoņu paju īpašnieki grib pārdot vai pat atdāvināt kompleksu, bet diemžēl neviens nav vēlējies kļūt par vairāku ēku īpašnieku. Tomēr litenieši nezaudē cerības un turpina cītīgi pieskatīt kompleksa korpusus un šķūņus, uzturot kārtībā teritoriju. A.Bitaine bilst, ka pilnībā visu nosargāt neesot bijis iespējams, bet ēkas vismaz nav zaudējušas šīfera jumtus, logus un durvis. Kompleksa pieskatīšanai sargu nealgojot, bet katru dienu uz turieni aizbrauc.
Šobrīd nevienā no kompleksa korpusiem lopu nav. Dažviet pamanāmas nelielas mēslu kaudzes un cita liellopu mītnes atribūtika. Pirms kāda laika kooperatīvās sabiedrības vadītājai bijusi mutiska vienošanās ar kādu paziņu par to, ka viņai atļaus vienā no korpusiem izmitināt slaucamās govis. Kad par pienu pārstrādātāji sākuši maksāt mazāk, viņa mītni vairs neizmantojusi. Tagad durvis sargā atslēgas.
Ir brīvā izsolē
“Mums bija cerība. Apskatīt kompleksu bija ieradušies cilvēki, kas vēlējās vienā no korpusiem ierīkot Eiropas Savienības standartiem atbilstošu kautuvi, bet pārējos audzēt cūkas. Diemžēl kādu no paju biedriem neapmierināja solītā maksa. Pirkums neizdevās, lai gan mēs būtu apmierināti, ka kompleksā vispār kāds saimniekotu un pagasta cilvēkiem būtu darbs,” saka A.Bitaine.
Šobrīd komplekss atrodas brīvā izsolē, bet paziņojums par kooperatīvās sabiedrības likvidāciju tapis jau pagājušā gada maijā.
Komplekss savulaik būvēts 800 liellopiem. Ierīkotas slaukšanas zāles, kas diemžēl sevi neattaisnojušas, tāpēc A.Bitaini izbrīnījusi nesenajā seminārā lauksaimnieku paustā sajūsma par slaukšanas zāļu lietderību. Iespējams, ka vilšanos radījusi pašu nespēja nodrošināt slaucamām govīm pilnvērtīgu barību, kas ir būtisks priekšnosacījums. Viņa atceras veiksmes gadus, kad no “Vārpiņu” kompleksa 800 govīm pārstrādei uz pienotavu dienā nogādātas no trīs līdz piecām tonnām piena, bet gandrīz no katras govs izslaukti 3500 kilogrami piena.
Pienu dzers arī Eiropā
A.Bitaine atzinīgi vērtē piena pārstrādātāju atmodu, ko raksturo samaksas palielinājums par iepirkto produkciju. Cenu aptauju veikusi, piemēram, akciju sabiedrība “Valmieras piens”. “Pienu dzērām, kamēr nebijām Eiropā, un darīsim to arī tad, kad būsim tās dalībvalsts, tāpēc piena lopkopībai būs nākotne. Vajadzēs lauzt iepriekšējo gadu tradīcijas un strikti ievērot ES prasības,” prāto lopkopības speciāliste.
“Vai tad nu īsti Latvija būs bez govīm? Vai tikai ar tūrismu vien spēsim izdzīvot?” jautā A.Bitaine. Ne jau visi tūristi atpūtai izraudzīsies Gulbenes rajonu. Diemžēl attālumam esot liela nozīme. To apliecinot arī “Vārpiņu” piemērs. Uz Liteni posušies dāņi, bet tālāk par Cēsu robežu netikuši, jo uzskatījuši, ka uz vēl lielāku nostūri neesot vērts braukt.
Arī par piena kvotām A.Bitainei ir savs viedoklis. Viņa uzskata, ka tie lauksaimnieki, kas būs apņēmības pilni attīstīt saimniekošanu, izmantos kvotas, kamēr tās varēs saņemt par velti, nedaudz vēlāk sāksies darījumi kvotu biržā, kur tās pirks, pārdos un dāvinās.
“Kvotas ir obligāti vajadzīgas, jo vecākā paaudze vairs nespēs aprūpēt mājlopus. To skaits samazināsies. Būs jāsaimnieko jaunajiem.” A.Bitaine stāsta, ka arī Litenes pagastā kopējais govju ganāmpulks ievērojami samazinājies. Viens no iemesliem – veci cilvēki nespēj tikt galā ar saimniecības grāmatvedību. Pat bijušajiem lopkopības speciālistiem dokumentu ailes liekot krietni padomāt.
Labo var slikti iztulkot
A.Bitaine uzskata, ka doma par sabiedrību veidošanu neesot bijusi slikta, tikai nepareizi izprasta, tāpēc rezultāts – to pakāpeniska likvidācija.
“Man ir nepieņemama situācija, ka es kā paju biedre strādāju no tumsas līdz tumsai, bet kāds cits kapitāla daļas turētājs nodarbojas ar kaut ko citu. Man nav jākļūst par vergu, kas strādā viņa vietā. Ja esam izveidojuši kooperatīvu, tad visiem godprātīgi jāstrādā. Domāju, ka neesmu vienīgā, kas tā uzskata. Diemžēl šobrīd vēl neesam izauguši līdz šādam apziņas līmenim. Varbūt to sapratīs mūsu bērni.”
Saimnieko bioloģiski
A.Bitaine kopā ar vīru ikdienā rosās 40 hektārus lielajā zemnieku saimniecībā “Mauriņi”, kas robežojas ar meitas saimniecību “Sīļi”. Saimniekot bioloģiski piespiedusi dzīve, jo minerālmēsli un augu aizsardzības līdzekļi esot dārgi. Lauki izvietojušies Pededzes krastā, tāpēc ievērojot saudzīgu attieksmi pret upi.
“Mauriņu” saimnieki reizēm mēdzot salīdzināt savus laukus ar kaimiņu tīrumiem. Tajos nezāļu esot krietni mazāk, bet ražas – ievērojami lielākas. Viņi atzinīgi vērtē valsts atbalstu zemniekiem, īpaši to izjutuši pagājušajā gadā.
“Būtībā mēs visi Latvijā vairāk vai mazāk esam bioloģiski lauksaimnieki, jo ar pārlieku ķimikāliju izmantošanu neaizraujamies. Arī mūsu tīrumi, pļavas un gaiss ir tīrs. Ārzemnieki to prot novērtēt labāk par mums pašiem,” saka A.Bitaine.
Saimniecībā ir piecas slaucamas govis un piecas teles. Graudaugus audzē pašpatēriņam. Iepriekšējos gados pāris hektāru platībā audzēti kartupeļi. Daļu ražas izdevies pārdot, lai gan pircēju ar katru gadu kļūstot mazāk. Arī šopavasar to varētu darīt, bet par diviem santīmiem kilogramā atdot arī negriboties, tad labāk izbarot lopiem. Plašā saimniecības pagalma vienā daļā glīti sarindota lauksaimniecības tehnika. Saimnieki lepojas ar jauno traktoru, ko par kredīta naudu pērn sev esot uzdāvinājuši uz Lieldienām. Tagad jārūpējas par aizdevuma atmaksu.
A.Bitaine nešķiro – kopsaimniecību vai patstāvīgas saimniekošanas gadi labāki. “Tie, kas nebaidās darba, ir strādājuši vienmēr.
