Aukstā 21.februāra rītā kopā ar mākslas skolas kolēģi Sandru no Rīgas lidostas izlidojām uz Šarmelšeihu – latviešu iecienītāko kūrortu Ēģiptē.
Aukstā 21.februāra rītā kopā ar mākslas skolas kolēģi Sandru no Rīgas lidostas izlidojām uz Šarmelšeihu – latviešu iecienītāko kūrortu Ēģiptē.
Neskaidri jaušami kalni, netverams gaišums un grūti definējama sajūta par tuvošanos kam tālam, teiksmainam, eksotiskam un neaizsniedzamam. Kad četrarpus stundas ir pagājušas, mūs sagaidīja spilgta saulīte, +22 grādu temperatūra, augstas debesis, plašums – ēģiptiešu ziema.
Prātam netverami, bet esam Āzijā, Sīnajas pussalā, kas arī ir Ēģiptes teritorija. Valsts nosaukums radies no sengrieķu vārda “Aigyptos”, ēģiptieši to dēvēja par Kemi, kas nozīmē “melnā”, jo Nīlas ielejas galvenā vērtība bija tās auglīgā melnzeme.
Pirmie skati vilināja pludmales un jūras virzienā. Ūdens Sarkanajā jūrā bija tik dzidrs, ka koraļļus un zivis varēja saskatīt no pludmales laipas. Viesnīcas komplekss atrodas rezervāta zonā, kas bagāta ar koraļļu rifiem, tādēļ tūristiem nav jābaidās no haizivs uzbrukumiem. Pārsteidzoši apstādījumi – kaktusi kopā ar ziedošām kliņģerītēm! Vakarā apgūstam kūrorta teritoriju, kas liekas neaptverama, jo visas baltās viesnīcas mājiņas “uzrunā” vienādi.
Viesnīcas apkalpojošais personāls ir tikai vīrieši. Ēģiptietes viesnīcas teritorijā nedrīkst ienākt.
22.februāris, svētdiena
Kūrorta teritorijā iepazīstam ēģiptiešu sirsnību, laipnību un, protams, ieinteresētību. Katrs vēlas iesaukt savā veikaliņā, parunāties, pacienāt ar tēju. Kamēr mums tas bija jaunums, ļāvāmies arī. Iepazīstoties ēģiptieši uzdod trīs jautājumus: “Kā tevi sauc? No kurienes tu esi? Vai tu esi precējusies?”
Visinteresantāk bija atbildēt uz pirmo jautājumu, jo izrādījās, ka Laila ir ēģiptiešu nacionālais vārds, kurš no senebreju valodas nozīmē “nakts”. Uz pirmo jautājumu turpmāk atbildēju ar lepnumu.
Latvijas vārds kūrorta teritorijā daudziem bija pazīstams. Grūtāk bija ar trešo jautājumu, jo ēģiptiešiem nav skaidrs, kā precējusies sieviete var ceļot viena bez vīra!
Dienas gaitā piepildījās viens jau Latvijā izdomāts mērķis – iegūt hennas tetovējumu un profesionālos nolūkos nošpikot, kā to dara.
Šarmas vecajā tirgū eiropietis var izbaudīt vietējo sadzīvi, netīrību, kaulēšanos, beduīnus nacionālajās kleitās – galebejās – un zemenes par 50 santīmiem kilogramā.
Ēdieni ir ļoti garšīgi. Cūkgaļu nelieto, jo to aizliedz reliģija. Visvairāk ēd dārzeņus, sieru un olu ēdienus. Tradicionālākie ēdieni ir baklažāni, pupas, sezama sēklas, marinēti mārrutki un omletes. Iecienītas ir aukstās tējas. Deserti ir ļoti saldi.
Vakarpusē braucam uz Elfanaru skatīties saulrietu mākoņos. Saule pazūd debesīs (nevis pie horizonta) pēkšņi – piecās minūtēs. Namabejas tumsā izbaudījām ūdenspīpes šarmu un mēness laivu pie debesīm.
23.februāris, pirmdiena
Pie viesnīcas mūs sagaida džipi. Braucam pa Sīnajas pussalu uz Nuveibas krāsaino kanjonu. Visapkārt ir kalni dažādās krāsu gammās. Pa ceļam redzam beduīnu kartona apmetnes. Beduīnu bērni ir uzņēmīgi, droši, vēlas pārdot pašu darinātās rotas – smalkus un filigrānus darbus.
Mūs pavada divi gidi – latviešu un ēģiptiešu. Ekskursijas sākumā pamanām, ka mūsu latvisko uzjautrināšanos uzmanīgi klausās mūsu ēģiptiešu pavadonis. Dīvaini?! Izrādās Muhameds Ata jau divas nedēļas mācās latviešu valodu, turklāt ļoti veiksmīgi. Mēs tulkojam īsus teikumus angļu valodā, viņš elektroniskajā piezīmju grāmatiņā tos pieraksta latviski. Talants? Apdāvinātība? Uzņēmība? Es teiktu – cieņa pret citas valsts ekskursantiem, interese par jauno, svešo, nezināmo.
Krāsainais kanjons ir aiza Sīnajas kalnos. Kanjons stiepjas apmēram trīs kilometrus, augstums – no 25 līdz 30 metriem un platums – no 2 līdz 10 metriem. Kanjons izveidojies pirms vairākiem miljoniem gadu zemestrīces rezultātā, saplūstot zemes garozai. Gadu gaitā vēji dabiski krāsainajās smilšakmens sienās izveidojuši neiedomājamus rakstus.
Veicot metru pēc metra tālāk kanjonā, redzamas arvien skaistākas krāsu variācijas, it kā kāds būtu savilcis košas svītras. Redzot šo dabas brīnumu, ceļš nemaz nelikās grūts un nepārvarams, lai gan brīžiem šaurajai klints aizai pa vidu bija iesprūdis paliels akmens bluķis.
Izbaudījuši dabas burvību, devāmies uz Dahabu izprast papirusu izgatavošanas un apgleznošanas mākslu. Interesanti! Lai iegūtu gaišo papirusu, to mērcē sešas dienas, mainot ūdeni, bet tumšo tur divas nedēļas, ūdeni nemainot.
Plašs papirusu izstrādājumu klāsts un ēģiptiešu spēja savienot mūsdienīgas tehnoloģijas ar gadu tūkstošiem seno papirusu izgatavošanas mākslu. Varējām iegādāties papirusus, uz kuriem vietējais mākslinieks ar hieroglifiem iezīmēja izvēlēto vārdu. Iemācījāmies īstu papirusu atšķirt no banānmizu viltojumiem.
Tumsā, atvadoties no Dahabas, vērojām daudzo mošeju siluetus. 80 procenti valsts iedzīvotāju tic islamam un lūdz piecas reizes dienā, katrs, kur vēlas – mājā, laukā, mošejā…
24.februāris, otrdiena
Lidojam uz Ēģiptes galvaspilsētu Kairu, kura ir lielākā pilsēta Āfrikas kontinentā. Tajā ir gandrīz 18 miljoni iedzīvotāju. Ziemeļāfrikas metropole un arābu kultūras centrs, kurā savijusies senās Ēģiptes civilizācija un islama kultūra, sagaidīja mūs, tīta smogā.
969. gadā Fātimīdu arābi no Tunisijas iekaroja Ēģipti un uzcēla ar mūri apjoztu pilsētu, kuru nodēvēja par El Qahira – “Uzvaru nesošā”tā ir Kaira. Pilsētas cietoksnī ar Mohameda Ali mošeju “runāja” greznums – ornamenti, gaismas, akustika, sarkans un dzeltens alabastrs, zelts.
Ēģiptes muzejs, kurā apkopotas visvērtīgākās senās Ēģiptes kultūras vērtības, ir tikai 100 gadus vecs. Iepriekš Ēģiptes teritorija bija kā liels karalauks – muzejs, kurā katrs varēja ņemt, ko gribēja, un vest, kur vēlas. Muzejā atrodas apmēram 145 000 eksponātu.
Drīzumā holandieši pie piramīdām cels jaunu, lielu muzeju, kas būs pasaulē vērienīgākais.
Faraonu un viņu sievu skulptūras mūs “uzrunā” ar pirmatnīgumu, daudzas saglabājušas krāsu. Krāsu tehnoloģiju neviens vēl nav atklājis.
Tutanhamona kapeņu bagātības ir milzīgas. Tutanhamons valkājis ar zeltu nošūtas linu drēbes un papirusa iešļūcenes, sēdējis apzeltītā un apsudrabotā koka tronī. Viņam piederējuši 20 kilogrami zelta. Lai šodien vidusslāņa vīrietis apprecētu skaistu sievu, viņam jāsakrāj 3 kilogrami zelta!
Domāju, ka ceļš līdz piramīdām būs ilgstošs brauciens pa tuksnesi. Izrādās – kā beidzas Kairas augstceltnes, tā Gīzas piramīdas jau ir turpat blakus. Pārsteidza, ka fotogrāfijās redzamās mazās plāksnītes, no kurām būvētas piramīdas, patiesībā ir akmens bluķi cilvēka augumā. Katra piramīda ir neaptverami milzīga!!!
Visapkārt spietojošie suvenīru tirgoņi un viltnieku bari nespēj novērst uzmanību no augstu debesīs iesniegušās piramīdas virsotnes. Nospriedām, ka slavenā un lielākā skulptūra pasaulē – Lielā Sfinksa – ir vairāk fotogēniska nekā iespaidīga (augstums 20 metri, garums 57 metri). Sfinksa tika uzskatīta par Saules dieva Hora iemiesojumu. Daudzi neatminami noslēpumi saistīti ar šīm Gīzas celtnēm.
Sieviešu paradīzē Smaržu institūtā ražo smaržu eļļas tikai no dabiskiem materiāliem, tās pārdod labākajām franču kosmētikas firmām. Noklausāmies īsu smaržu neatkārtojamās kvalitātes īpašību slavinājumu, tad seko nepārprotama norāde – ar tukšām rokām aiziet nedrīkst!
Juvelierizstrādājumu institūta apmeklējuma scenārijs ir līdzīgs. Šeit var pasūtīt dažādos sudraba un zelta kuloniņos iegravēt savu vārdu ar ēģiptiešu hieroglifiem. Vilinājums burvīgs – ja jau reiz vārds Laila ir no Ēģiptes cēlies, kāpēc neizmantot izdevību?
Kaira pārsteidza. Milzīgie kontrasti sadzīvē, blakus villām – mājeles no kartona bez jumtiem. Vadīt automašīnu mierīgi un nesignalizējot šeit nav pieņemts.
25. februāris, trešdiena
Luksorā (mazākajā Ēģiptes pilsētā), kas tulkojumā nozīmē – “divas sejas”, lietus pēdējo reizi ir lijis pirms sešiem gadiem piecas minūtes. Nīla ir vienīgais ūdens avots. Beidzot redzam īstas palmas, nevis speciāli tūristiem stādītas. Vasarā – trīs mēnešus – te ir +60 grādi pēc Celsija, tūristu nav, vietējiem – bezdarbs.
Karnaka templis, Faraonu ieleja, Mirušo pilsētas kapenes – tā ir varenība. Cilvēks blakus jūtas niecīgs. Katrs valdnieks šeit ir centies pārspēt iepriekšējo tempļu un kapeņu greznumā, memoriālo būvju grandiozumā. Ieskauta kalnos, mūsu acīm paveras Nīlas ielejas pērle – valdnieces Hetšupsetes pils – templis. Dodamies nelielā braucienā pa Nīlu un pastaigā pa banānu birzi.
26.februāris, ceturtdiena
Jau kopš otrdienas ir pavasaris, jo Sarkanajā jūrā sastopamas medūzas. Karsts – 30 līdz 35 grādi. Jautrs ir ceļojums pa tuksnesi ar kamieļiem uz beduīnu vakariņām. Nonākam sveču izgaismotā, kalnu ieskautā beduīnu apmetnē.
Vērojam beduīnu maizītes cepšanu, kas notiek ugunskurā uz lielas, otrādi apgrieztas pannas. Te ir apmēram 60 tūristu no visas pasaules – Austrālijas, Argentīnas, Itālijas, Igaunijas, Vācijas un citām valstīm. Katras valsts pārstāvis cep vienu maizīti. Romantiski. Beduīni rāda šovu, kas ir šā vārda cienīgs.
27.februāris, piektdiena
Viss zaļums un krāšņums bija tikai viesnīcas teritorijā, tāpēc ar interesi devāmies uz Ras mohamed nacionālo parku, kas ir viena no pasaules labākajām niršanas vietām. Šajā parkā ir daudzveidīgākā floras un faunas pasaule Sīnajas pussalā. Redzējām mangrovju mežus, kur koki un krūmi aug sāļajā jūras ūdenī, kas iztvaiko caur lapām. Vienlaikus tie aug gan uz augšu, gan uz leju. Jūras līcī izveidojies sālsezers, ko dēvē par Maģisko ezeru. Noslēpums slēpjas faktā, ka tā kristāldzidrais ūdens nav saskatāms uzņēmumos no kosmosa.
28.februāris, sestdiena
Rītausma nenāk gaidīta. Ceļamies agri, lai izbaudītu pēdējos mirkļus pie jūras. Prombraukšanas brīdis ir pienācis. Ēģiptieši pasauli uztver kā kaut ko stabilu, nemainīgu, sakārtotu un mūžīgu, kas atkārtojas no paaudzes paaudzē. To ir ietekmējusi vitāli svarīgo dabas procesu regularitāte un stabilitāte, kā arī samērā nemainīgā politiskā situācija.
