55. Pagājusi pārdesmit soļus pa tukšo ielas malu, viņa kāda nesaprotama spēka vadīta, atskatās: Vitauts vēl stāv turpat un tagad māj tikko samanāmu sveicienu. Pretī viņa neatmāj, viņi taču nav nekādi mīlnieki, un tas būtu nevietā.
55.
Pagājusi pārdesmit soļus pa tukšo ielas malu, viņa kāda nesaprotama spēka vadīta, atskatās: Vitauts vēl stāv turpat un tagad māj tikko samanāmu sveicienu. Pretī viņa neatmāj, viņi taču nav nekādi mīlnieki, un tas būtu nevietā. Par savām izjūtām nokaunējusies, Dzidra pieliek soli: kāda gan viņa muļķe! Tas taču bijis vien pieklājīga kunga žests.
Dzidra, tuvojoties mājai, atceras par Lindai izteiktajiem draudiem, nepatīkamā nedrošības un baiļu sajūta atkal ir klāt. Varbūt tas tā arī beigsies ar tikai gaisā izskanējušiem draudiem kā kāds murgs?
Taču Dzidra, tā domādama, ir kļūdījusies. Nepatīkama diena atkal drīz ir klāt. Devītajā dienā pēc brīdinājuma saņemšanas uz ielas, gabaliņu atstatu no veikala, Lindu sagaida kāds līdz šim neredzēts pagara auguma vīrietis ādas pusmētelī, tumšām brillēm uz acīm. Neko nesakot un nepaskaidrojot, viņš bez ceremonijām paņem Lindu kā tādu draudzenīti zem rokas un tālāk vada pa savam prātam. Tvēriens ir spēcīgs, viņa nespēj izvairīties. Netālu Linda pamana kādu citu tipu, kas arī var būt saistīts ar šo, uzradušos kā no gaisa, pavadoni. Tam rokā Linda pamana mobilo telefonu. Ir pagājušas tikai dažas sekundes, kas liekas tik garas, ka viņa tajās paspējusi izdomāt desmitiem domu, bet neviena viņu nenomierina.
“Laiks ir iztecējis! Lēmumu taču pieņēmāt? Uzvesties vajag mierīgi, pavisam mierīgi! Bez panikas! Mašīnā neviens neraus un arī neko nedarīs. Vajag aprunāties,” pavadonis lēnā kā hipnotizējošā balsī saka.
“Es negribu… es nevaru!” Linda izmisīgi čukst, “laidiet! Kur jūs mani…?”
“Uz pili nevedīšu, uz kafejnīcu arī ne, jo tavu uzvedību mēs vēl nevaram prognozēt, esi diezgan šerpa. Tici man, tas pāries. Uz priekšu un taisni! Ceru, ka pieņemtais lēmums ir saprātīgs? Apzināmies, ka tā bijusi kļūda tevi, kā tagad smalki saka – projektā iesaistot, taču tagad ir par vēlu! Pulkstenis jau atskaita laiku! Mums kopīgi atvēlēto laiku. Katram te ir piešķirta loma, kas gribot vai negribot būs jāpilda.”
Pēc brīža Linda ir jau atvadīta līdz pilsētiņas nomalei, te sākas Silaines lauku teritorijā, šo vietu viņa labi nepārzina.
“Kur tad nu ir tie solītie sargi un glābēji?” viņa izmisīgi prāto. “Kas te tagad kontrolē situāciju? Taču jau ne policija! Larisa bija mierināta, ka viss būs kārtībā? Vai policijā zina, ka Lindu atkal aizved nezināmā virzienā?”
Pa ceļa malu pretī ar smēķi mutē nāk kāds vīrs. Nonācis nācējiem pretī, vīrs lūdz piesmēķēt. Viņš cieši skatās Lindai acīs, it kā gribētu ko teikt. Varbūt šis ir tas sargs? Uzrunātais gauži nervozi atsaka, ka nesmēķē. Lindu gaidot gan viņš to darīja, taču tā nav Lindas darīšana. Pretī nāk vēl daži. Stingrā pavadoņa roka, sāpīgi satvērusi elkoni, vada Lindu tālāk. Pēkšņi un negaidīti Linda tiek gandrīz vai ierauta kādas mājas durvīs. Tā ir pie pašas ceļa malas, izskatās pagalam veca un nesakopta. Durvis aiz viņiem ar troksni aizkrīt. Tūliņ aiz durvīm ir telpa ar vecu galdu istabas vidū, krēsliem un telpai nepiemēroti greznu stūra dīvānu attālākajā kaktā. Logu aizsedz saņurcīts zils aizkars, kas telpu dara tumšu un nemājīgu. Ar sāniem pret durvīm sēž vēl kāds vīrietis, arī tumšās brillēs un ādas jakā.
“Laikam viņi visi ģērbjas ādās, kā jau vienas banda locekļi?” Tagad Linda izjūt gandrīz naidu, kļūst neticami asa uztvere un saasināta uzmanība: ir jāievēro viss, pat sīkumi, jo, acīmredzot, dzīvībai briesmas pašreiz nedraud. Nav taču par ko izrēķināties, viņai ir jāspēlē pretī un turklāt gudri, kā Raimonda Paula dziesmā teikts – “Viņš par tevi gudrāk spēlē, un tas ir viens cits…,” Linda pie sevis iedziedas. Viņa ir atguvusi drosmi.
“Sēdi, klausies, ievēro! Otrreiz netiks teikts!” tagad runā istabā bijušais tips. Policijā, cerams, vērsusies neesi? ”
“Nē!””
“Nu redzi, cik labi tu esi darījusi! Nevienam ģimenē arī neesi neko.
