Skaista, patīkami karsta vasaras diena – 7.jūnijs. Apstākļu sakritības rezultātā sēžu uz soliņa “Miera” pieturā ceļā no Lejasciema uz Gulbeni. Vienu autobusu neuzmanības dēļ esmu palaidusi garām, gaidu citu. Līdz tā pienākšanai – ak vai! – jāgaida pusotra stunda.
Sēžu, skatos, kā zilajās debesīs peld balti mākoņi, un elpoju svaigu gaisu meža malā. “Kaifs”! Garām slīd mašīnas, vēl tām nepievēršu uzmanību, līdz pamanu, ka uz manu pusi no Lejasciema tuvojas riteņbraucējs. Pazīstu – tas ir seniors no tuvējā pensionāru viesu nama, kur vēl pirms dažām dienām atrados arī es, tikai citā statusā. Tad mēs sarunājāmies, iepazināmies, kungs piedāvājās palīdzēt.
Māju ar roku, lai apstājas, bet braucējs uzsauc: “Tūlīt!” – un minas vien tālāk. Nesaprotu, ko nozīmē “tūlīt”, varbūt grūti nobremzēt velosipēdu – tehnika tomēr – tik padzīvojušam kungam. Taču pēc tā, kā kungs sparīgi iegriežas viesu nama celiņā, saprotu, ko nozīmē – tūlīt! Tas ir nicinošais – kā tad, gaidi ar maisu! Tikai citādā vārdā izteikts. Maisa man nav, atliek tikai nopūsties par zaudēto iespēju pasēdēt kopā ar vecīti meža malā.
Nolemju “nostopēt” kādu mašīnu, varbūt tikšu ātrāk prom no šīs jaukās vietas. Apturu kādas trīs mašīnas, visas apstājas bez problēmām, jaunie cilvēki paskaidro, ka nav iespējas mani aizvest uz Gulbeni, atvainojas, novēl laimīgi sagaidīt citu transportu. Labi, kam nolemts, tam būt…
Sēžu un izbaudu vasaras dabu, kad garām pabrauc vieglā automašīna, nobremzē un atpakaļgaitā tuvojas man. Domāju – kaut ko vēlas pajautāt. Nē, jaunietis apjautājas, vai man drīzumā būs autobuss, paskaidro, ka pa šo ceļu uz Gulbeni privātās mašīnas brauc reti, jo ceļš smilšains un putekļains, parasti visi izvēlas cauri Lejasciemam braukt pa otru pusi. Saprotu. Tad jaunietis sniedz man pudeli: “Padzerieties, lūdzu!” Es nemēdzu dzert “kolu”, bet šobrīd dzēriens liekas tik veldzējošs un puisis tik laipns! Paldies, laimīgu ceļu! Mums abiem un visiem, kuri apstājās.
Saki nu, ka vecie ir pieklājīgi, bet jaunie – neuzmanīgi.
