Visi pavasarī mīl. Arī pīles mīl. Tikai bez uzticības un solījumiem būt kopā gadiem ilgi. Kā saka ornitologs Andris Avotiņš, pīļu mammai ir neapskaužams liktenis.
Visi pavasarī mīl. Arī pīles mīl. Tikai bez uzticības un solījumiem būt kopā gadiem ilgi. Kā saka ornitologs Andris Avotiņš, pīļu mammai ir neapskaužams liktenis. Gulbenē, Skolas ielas masīva nelielajā dīķī, jau otro gadu mitinās meža pīļu pāris. Putniem tur sava republika un savs mīlestības stāsts. Csstt… tagad viņiem ir cerēšanās laiks.
Ornitologs A. Avotiņš pieļauj, ka meža pīles Gulbenē var arī ziemot. Tas, ka pīles veido savu ģimenes dzīvi citiem kā uz delnas (apdzīvotās vietās) esot ierasti. Varbūt pat ar apdomu. Protams, pīles ir piesardzīgas, baidās no bērniem, kas var nodarīt ļaunu, tomēr ir arī savs labums no tā, ka pīles sevi var dēvēt par cilvēku kaimiņiem. Īpaši ziemā, jo tad ir iespējams no kāda labvēļa saņemt pārtiku. Turklāt, dzīvojot starp cilvēkiem, tās var būt drošas, ka ir pasargātas no citiem ļaundariem – caunām un ūdelēm, kas mēdz izpostīt ligzdas. Varbūt arī no medniekiem?
Īslaicīgā pīļu mīlestība
Tagad pīļu pāris ir nešķirams, visur kopā. Skaists mīlestības laiks, kas, par nožēlu, nebūs ilgs. Kad pīļu pāris ik pa mirklim pazūd no dīķa, skaidrs, ka sākusies olu dēšana. Kad olas būs izdētas, tētis vairs nebūs vajadzīgs. Tālāko perēšanas, bērnu audzināšanas un skološanas darbu mamma veiks viena pati, vairākas reizes dienā pametot ligzdu, lai barotos. Tomēr arī šajā procesā viņa neaizmirst izlūkot apstākļus, vai mazuļus droši varēs vest uz dīķi. “Tēviņu īsti par liekēdi nevar nosaukt. Bez viņa nebūtu mazuļu. Daba tā ir iekārtojusi pīļu dzīvi, katrai sugai kopā sadzīvošana un mīlestības stāsts ir citādi,” atzīst A.Avotiņš.
Tomēr draudzības izjukšanas iemesls ir visai skaidrs. Tad, kad mātīte ir izdējusi olas, viņa par tēviņu vairs neizrāda interesi. Viņa ir aizņemta un pārņemta tikai ar mazuļu perēšanu, bet tēviņš paliek tēviņš. Viņš vēl kādu laiku vēlas ļauties mīlestības gaisotnei, tāpēc meklē citu mātīti.
Meža pīlēm ir astoņas, deviņas olas. A.Avotiņš stāsta, ka pīles mēdzot arī sadarboties. Vienā ligzdā olas iedēj divas pīles un perē pārmaiņus. Piemēram, cekulpīlītes mēdzot izstrādāt tādu joku – ja pašas vēl ir bez perēšanas iemaņām un pārāk jaunas, tad olas iedēj citas pīles ligzdā un viņām arī uztic godpilno uzdevumu cekulpīlēnus izperēt.
Mātītes neapskaužamais liktenis
Skolas ielas dīķi pagaidām apsaimnieko viens pīļu pāris. Tā ligzdošanas vietu nav vērts meklēt. Ligzda var būt kādā malkas šķūnītī, vai pat vairāku kilometru attālumā, nevis pie dīķa.
Vasaras gaitā, kamēr mātītes audzina bērnus, tēviņi pulcējas lielākos baros. (Pagājušās vasaras nogalē tēviņu satikšanos varēja vērot arī Skolas ielas dīķī.) Šajā laikā tēviņi maina spalvas un lēnām gatavojas lidojumam uz siltajām zemēm. “Pīļu mātītēm ir neapskaužams liktenis. Pīlēm nav tādas mīlestības un uzticības kā gulbjiem. Bet ar pīļu mātītēm ir saistīts cits interesants fakts – mātīte cenšas ligzdot pati savas dzimšanas vietas tuvumā. Iespējams, ja mātīte iepriekšējā gadā veiksmīgi ligzdojusi, arī šogad viņa ligzdos tieši tajā pašā bedrītē vai vietā. Tāpēc ir liela ticamība, ka Skolas ielas dīķī mātīte ir tā pati, kas pagājušajā gadā, bet tēviņš būs cits. Mammai vienkārši patīk tā vieta,” bilst A.Avotiņš.
