Reizē ar Latviju savu dzimšanas dienu svin arī mans tētis Jāzeps. Viņam palika 89 gadi. Citkārt mēs esam rīkojuši svinības radu, draugu lokā. Šoreiz – divatā. Tieši tik liels ir mūsu Covid-19 pandēmijas “burbulis” – divi cilvēki ģimenē un mūsu mājdzīvnieki. Starp citu visi mūsmājās esošie ir agrākie ielu zvēri. Nesen ar tēti pārrunājām – nezin, ko vēl mums liktenis var piespēlēt… Bet ne par to ir stāsts.
Tagad, kad pati strauji tuvojos savai 60 gadu jubilejai, es protu novērtēt klusu blakus būšanu vistuvākajam. Tētis vienmēr ir bijis mans domubiedrs, mana autoritāte, cilvēks, kurš visgrūtākajā brīdī atradīs mierinājuma vai uzmundrinājuma vārdus, strīdā pratīs izlīgt. Un vislaimīgākajā brīdī būs uz viena viļņa ar mani. Un es ar viņu – tāpat. Mēs vienmēr esam bijuši “savējo banda”. Smieklīgi ir tā teikt, bet tomēr tieši tā man gribas formulēt šo kopības sajūtu. Proti, par savējiem mēs esam gatavi krist un celties, plēst kreklu un atdot visu.
Sarunas. Tā ir nenovērtējama laimes sajūta. Tētis stāsta, atceras. Tās ir atmiņas par laiku pirms manis un ar mani. Tik bagāta dzīve! Ar iespaidiem. Cilvēkiem. Ar skumjo. Smieklīgo. Sāpīgo. Liekas neticami, cik daudz laika ir pagājis. Tik daudzi mūžībā aizsaukti. Arī mūsu abu vistuvākie, visdārgākie. Ir mainījusies pasaule, sabiedrība. Tikai mēs – tie paši. Mēs runājam par paveikto, par nepadarīto. Par piedzīvojumiem. Par pārpratumiem. Tētis daudz joko. Mēs smejamies, vēderus turēdami. Un mēs kļūstam nopietni, kad nonākam pie atziņas, ka laiks visu ārda un padara nevērtīgu. Tad pārņem sajūta – nekam nav jēgas… Tikai mīlestībai, ja protam to saglabāt cauri gadiem un laikam. Tikai ģimenei ir nozīme. Draudzībai. Cilvēcībai.
Dzimšanas dienai es sasautēju vistu, arī skābos kāpostus, uzvāru kartupeļus. Pie galda esam tikai divi. Un suns blakus. Luncinās gar cepeti. Mēs pārrunājam lasīto, televīzijā redzēto. Tētis uzspēlē akordeonu. Es visu dienu dedzinu sveces. Mēs esam kopā. Un mēs protam novērtēt šo Dieva doto iespēju – būt tuvumā savam vistuvākajam un dzirdēt, just otra cilvēka dvēseli. Tētis ieminas: “Mums vajag izdomāt, ko vēl mēs varētu paveikt kopā.” Jā! Aizvadītajā vasarā mēs pirmoreiz kopā gājām makšķerēt uz Spārītes parka dīķiem. Es pat iedomāties nevarēju, cik skaists ir tāds piedzīvojums! Es sapņoju par to, ka būs sniegota ziema un mēs atkal iesim kopā slēpot uz Spārīti. Tāpat kā kādreiz manā bērnībā…
