Gulbenes novada pašvaldības izpildvarā cilvēki nāk strādāt ar vislabākajiem nodomiem. Ar domu, ka vēlas darīt. Tie ir pašpietiekami, ambiciozi cilvēki. Tas ir labi. Bet tālāk notiek kā notiek. Sevišķi sievietes darbinieces ļoti emocionāli uztver darba jautājumus. Neieklausīšanās citam citā padara savu. Ja neieklausās, nav sapratnes, nav prasmes sastrādāties. Ir saprotams, ka katrs ir speciālists savā jomā. Katram ir savs viedoklis. Apvainošanās rodas, ja jūties nesaprasts, nesadzirdēts.
Es ticu tam, ka visi četri novada pašvaldības izpilddirektori ir centušies strādāt. Kas noticis tālāk? Ja bija kļūdas darbā, es gribētu atgādināt parunu – nekļūdās tikai tie, kuri neko nedara. Bet, ja darbā ir kļūdas, tās ir jāapspriež. Izpildvarai un lēmējvarai vairāk ir jākomunicē savā starpā. Ir vairāk jārunā ar saviem vēlētājiem.
Amats, kuru tagad atstāj Lienīte Reinsone-Leišavniece, nav viegls. Tas ir sarežģīts. Nākamais izpilddirektors arī to sapratīs. Īsti riktīgi jau kaut kas nav, ja izpilddirektori tā mainās. Ilgāk šajā amatā nostrādāja Guna Švika. Viņa bija un ir cilvēks ar ļoti lielu pieredzi pašvaldības darbā, komandas darbā. Arī G.Švika pameta amatu. Ja dialoga svaru kausi nosveras uz vienu pusi, ja līdzsvars nav panākams, atlūgums kļūst par vienīgo izeju. Tā tas notiek ne tikai mūsu novadā, bet arī lielajā politikā. Bet vajadzētu nevis cīnīties par savām ambīcijām, saviem uzskatiem, bet visiem kopā būt par ideju, kuru nes, kura vieno.
