Kā nekad vēl manā mūžā es zinu, jūtu, redzu, cik laicīga ir šī materiālā pasaule un cilvēki tajā. Tik daudz spēkpilnu cilvēku ir un vēl būs aizrauti mūžībā. Pandēmijas depresīvais laiks izpaužas ne tikai saslimstības rādītājos. Arī neizglābtu dzīvību statistikā un ne tikai infekcijas rezultātā. Saasinās mentālās problēmas. Atkarības. Bezcerība. Visiem zināms, ka Gulbenes novads Covid-19 izplatības ziņā šobrīd ir pirmajā vietā valstī. Zinām arī, ka liela daļa iedzīvotāju nav vakcinējušies un neplāno to darīt. Kāds to var atļauties, jo jau saņem vecuma pensiju, ieslēdzas mājās un retumis aiziet tikai uz veikalu. Bet daudz ir tādu, kuriem nevakcinēšanās laupa iespēju strādāt, nopelnīt iztiku. Piespiešanas politika no valsts puses kādam varbūt izpaužas iekšējā konfliktā, kas beidzas letāli. Mans dēls Klāvs, kura vairs nav šajā pasaulē un kurš devās mūžībā pandēmijas sākumā, reiz rakstīja: “Ir šodiena, ir rītdiena, parīt mēs visi mirsim, un tad būs Ziemassvētki.” Šajās depresīvajās rindās ir iekodēta neglaimojoša patiesība: mēs visi esam šeit uz laiku. Mēs visi esam ceļā un reiz aiziesim. Varbūt jau parīt, pašiem to nezinot.
Pandēmijas laiks dažādos veidos man ir atņēmis vistuvāko cilvēku un vēl daudzus citus tuvus vai labi pazīstamus. Šis laiks ir ļoti skaudrs un sāpīgs. Ļoti tiešs laiks. Tāds, kurš pārbauda katra gatavību būt aci pret aci ar neizbēgamību. Šis laiks kādam atņem pašpaļāvību un dzīvesprieku, citu norūda un liek atmaigt pat viscietākajai sirdij. Covid-19 patiešām ir kā siets. Un es negribu teikt, ka tie, kuri būs izgājuši cauri šim sietam, ir labāki par tiem, kuri to nespēja. Mums patiesībā nav nekāda objektīva priekšstata par notiekošo. Mums nav mērauklu, jo tās visas ir subjektīvas.
Man pandēmija ir vienojošs laiks. Laiks, kad iemācos būt lojāla, saprotoša, mīloša un atvērta citu cilvēku sirdīm caur prieku un sāpēm, caur empātiju. Pandēmijas laikā esmu iepazinusies ar daudziem cilvēkiem (attālināti un arī aci pret aci), par kuriem agrāk zināju, bet kurus personiski nepazinu. Viņi ir dažādi: strādājoši, nestrādājoši, dzīvi baudoši, cīnītāji, uzveiktie, radošie, patērējošie. Patiesībā visi esam vienoti. Katrs esam tikai viena soļa attālumā no Debesīm un cits no cita (šajā un viņā Saulē). Šonedēļ sazvanījos ar kādu sievieti, kuru zinu tikai no interneta un kura nupat ir zaudējusi vīru – ļoti izglītotu, ļoti veiksmīgu, ļoti skaistu cilvēku. Viņš izvēlējās Debesis viņam vien zināmu iemeslu dēļ. Un tur nebija ne slimību, ne atkarību. Nekā. Tā sāp šī steiga…
