Braucot uz Stradiem, Gulbenes – Rēzeknes ceļa labajā pusē uz neliela pakalna atrodas zemnieku saimniecība “Kalnaķīši”, kur saimnieko Normunds Kalniņš, viņa dzīvesbiedre Lidija un brālis Lauris.
Braucot uz Stradiem, Gulbenes – Rēzeknes ceļa labajā pusē uz neliela pakalna atrodas zemnieku saimniecība “Kalnaķīši”, kur saimnieko Normunds Kalniņš, viņa dzīvesbiedre Lidija un brālis Lauris.
Ciemojoties “Kalnaķīšos”, mājas sastapām Lidiju, kas cītīgi rosījās kūtī. Saimniecībā galvenā ražošanas nozare ir piena lopkopība, tāpēc saimnieki dara visu, lai govju novietne atbilstu prasībām. Lidija stāsta, ka pērn bijušas 20 govis, bet šogad jau 37. Līdz gada beigām būs jau 58 brūnaļas. Tādam dzīvnieku skaitam kūtī būs par šauru, tāpēc tā paplašināta. Šinīs dienās saimnieks iesniedzis projektu līdzekļu piešķiršanai no Eiropas Savienības strukturālajiem fondiem. Projektam gūstot apstiprinājumu, Normunds un Lidija plāno iegādāties govju stāvvietu aprīkojumu, dzirdnes un baseinu pienam. Vēl viens projekts būs saistīts ar jaunas novietnes izbūvi teļiem un prasībām atbilstošas mēslu krātuves ierīkošanu.
Pienu – šobrīd 350 litrus dienā – nodod akciju sabiedrības “Smiltenes piens” pārstrādes uzņēmumā. Lidija stāsta, ka piensaimnieki par produkciju maksājot regulāri. Arī cena – 13 santīmi par augstākā labuma piena litru – viņu apmierinot. Pagaidām pienu slaucot kannās, nevis piena vadā. Tiklīdz ierīkošot jaunās stāvvietas, atsākšot darbināt “De Laval” līniju.
Bez aizdevuma nevar iztikt
Zemnieku saimniecības pirmajos darbības gados ar grāmatvedības dokumentiem tikusi galā Lidija, nedaudz vēlāk palīdzējuši rajona lauksaimniecības konsultāciju biroja speciālisti, bet kopš pagājušā gada augusta darbā pieņemta grāmatvede.
“Neesam izņēmums un bez bankas aizdevuma neiztiekam. Pavasarī bankā paņēmām
14 000 latu kredītu, ir pieci līzingi. Citādāk izdzīvot nav iespējams, jo zemniekam jābūt gatavam dažādiem negaidītiem un ne vienmēr patīkamiem pārsteigumiem. Gada sākumā saimniecības darbību plānojam, bet īstenot iecerēto traucē dažādu institūciju neizdarība un klimatiskie apstākļi. Pēc vairākām neveiksmēm domājām, ka no visa jāatsakās, bet sapratām, ka, dzīvojot laukos, nav izvēles,” saka Lidija. Peļņu, kas gūta realizējot lauksaimniecības produkciju, saimnieki izlieto saimniecības attīstībā.
Pievēršas rapša audzēšanai
Kalniņu ģimene kopā ar nomas zemi apsaimnieko 288 hektārus. Īpašumā ir tikai 32,5 hektāri. Daļa platības ir mežs. Pērn 180 hektāru platībā audzēts rapsis. Rudenī no hektāra iekultas apmēram divas tonnas rapša sēklu, kas nodotas Galgauskas pagasta zemnieku saimniecībai “Lācīši”. Lidija uzskata, ka audzēt rapsi ir izdevīgi. Vienīgā problēma esot tā, ka rapsi nevar audzēt vienā vietā divus gadus, bet augu sekas maiņa ir apgrūtinoša, tāpēc šopavasar rapša sējplatība samazināta par 30 hektāriem. Saimnieki nolēmuši riskēt un tajos pašos tīrumos rapsi iesējuši otro gadu. Cīņai ar slimībām un kaitēkļiem iegādāti augu aizsardzības līdzekļi.
Iepriekšējos gados “Kalnasīļos” audzēti graudaugi, bet saimnieki pārliecinājušies, ka graudkopība ir nerentabla. Labas ražas ieguvei traucējuši laika apstākļi, kaitēkļi, arī miltrasa. Pērn rudenī ziemāji iesēti 50 hektāru platībā. Pašpatēriņam nedaudz audzēs vasarājus un kartupeļus. Lidija bilst, ka saimniecībā neesot visa vajadzīgā lauksaimniecības tehnika, tāpēc pavasaros pēdējie sējot, bet rudenī – pēdējie novācot ražu. Esot savs graudu kombains, bet nevarot visu paspēt, tāpēc palīdzību lūdzot “Torņkalna” saimniekam Andrim Gargurnim.
Zemniece ir nobažījusies par minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu un degvielas dārdzību. Cenu palielinājums ievērojami tukšojot lauksaimnieka kabatu. Lidija atceras, ka saimniekošanas sākumā tonna slāpekļa maksājusi 50 latus, bet šogad cena divkāršota. Pārlieku stingras esot ierēdņu prasības un dažādi noteikumi. Ne visiem zemniekiem tos viegli ievērot.
“Cenšamies izpildīt visas norādes. Ganāmpulks ir pārraudzībā. Piekrītu, ka jābūt sertificētai kautuvei un konkrētai firmai jāsavāc kritušie dzīvnieki, bet tas, ka jāziņo par nedzīvi dzimušu teļu vai govs priekšlaicīgi “izmetusies”, man šķiet pārāk stingrs noteikums,” prāto Lidija.
Apbrīnojama izturība
Lidija nav vienīgā zemniece, kuras darbdiena sākas pirms pulksten četriem rītā, bet gaisma dzīvojamās istabas logā vakaros nenodziest ātrāk kā pusnaktī. Pie agrās celšanās viņa esot pieradusi, bet katru rītu sākot ar apņēmību, ka dienā brīdi nosnaudīšoties. Līdz šim tas neesot izdevies. “Tā jau nav, ka nezinu, kas ir brīvais laiks. Dažkārt kāda stunda tam atliek,” Lidija smejas. Tiesa – šī stunda ir tikai ziemas mēnešos, kad nav jāsēj un jāstāda, jāravē un jānovāc izaudzētā raža. Lidijas un Normunda ģimenē aug trīs bērni – divi dēli un piecus mēnešus veca meitiņa, kurai ik pa brīdim vajadzīga mātes uzmanība.
“Es necenšos domāt, kā lai visu paspēju. Eju un daru. Iesākto darbu nepametīšu, jo zinu, ka kūtī mani gaida govis, kurām vienalga, vai man ir viegli vai grūti,” saka Lidija. “Es neesmu pesimiste,” viņa atvadoties piebilst.
