Tu neticēsi, bet arī ievziedu lietus ir skaists – neatkārtojams un neaizmirstams. Kaut kas mirklīgi paviz, liegi notrīsuļo, noplīv un klusi kā tālumā zūdošs sapnis izgaist.
Tu neticēsi, bet arī ievziedu lietus ir skaists – neatkārtojams un neaizmirstams. Kaut kas mirklīgi paviz, liegi notrīsuļo, noplīv un klusi kā tālumā zūdošs sapnis izgaist. Tā arī mirkļi. Cits pie cita – ilgotie, cerētie, sastaptie, zaudētie …Reibinošs ievziedu lietus. Es tevi ļoti gaidīju. Paņēmu darbā brīvdienas, atliku steidzamos darbus, jo – mūžs iet, bet tevi nesatieku. Un ja nu arī tu beidzot būsi noilgojies pēc ievziedu mirkļu romantikas? Varbūt tieši šobrīd esmu tev vajadzīga ? Bet varbūt tavā dārzā ievas tikko zied, un tu pat nenojaut, ka mūsu ieva, piesaulītē izsmaržodama, jau nomet sudraba plīvuru. Varbūt tieši šajā mirklī tavs ceļš ved uz manu pusi. Varbūt tieši šobrīd tu esi nolēmis pateikt to, ko tavs skatiens reiz ļāva tikai nojaust. Un galu galā – varbūt šos vārdus vieglāk izteikt ievziedu lietus laikā? Tagad gan tie vairs nebūs tik reibinoši, kaislīgi, impulsīvi, bet pārdomāti izsvērti un patiesi. Varbūt šos vārdus beidzot vajag izteikt mums abiem, lai diendienā nestaigātu viens otram garām nesaprasti, gaidot un cerot uz ievziedu brīnumu. Es tevi vēl gaidīšu. Šodien, nākamajā sestdienā, nākamajā pavasarī … Kā toreiz – pirms gadiem – es joprojām ilgošos pēc tā vienīgā bikla maiguma, neizteikta lūguma un tikko jaušama solījuma pārpilnā skatiena. Jo tikai tu tā spēj uzlūkot, tikai tavs acu skatiens spēj reibināt vēl šodien. Pat nesastapts. Tikai izsapņots…
