Gulbenieši, kas dzīvo pie Krustalīces upes un Dzirnavu dīķa, joprojām baidās sastapties ar ūdriem, jo pērnruden diviem šīs sugas dzīvniekiem konstatēta trakumsērga.
Gulbenieši, kas dzīvo pie Krustalīces upes un Dzirnavu dīķa, joprojām baidās sastapties ar ūdriem, jo pērnruden diviem šīs sugas dzīvniekiem konstatēta trakumsērga.
Veikti drošības pasākumi, dīķa krastā izliekot šiem dzīvniekiem domātu vakcīnu un pastiprināti rūpējoties par suņu un kaķu profilaktisko vakcinēšanu.
Savukārt gulbeniete Dzidra Šneidere, kurai ir dārzs Krustalīces malā, no ūdriem nebaidās. Viņai pret šiem dzīvniekiem ir īpaša attieksme.
“1979.gadā mēs ar vīru Krustalīces krastā ģimenes dārza tuvumā atradām ūdra mazuli bez mātes. Dzīvnieciņš bija vārgs, raudulīgs. Atnesām mājās. Konsultējoties ar veterinārārstiem, barojām zvēriņu no pudeles ar atšķaidītu pienu. Ūdrs izauga liels. Dzīvoja vannas istabā, pēc tam šķūnī pie laikraksta “Dzirkstele” redakcijas vecajām telpām Rīgas ielā . Ūdri vedām pavadā pastaigā pa pilsētu. Cilvēki brīnījās,” stāsta Dz.Šneidere. Viņa domā, ka daudzi gulbenieši šo zvēriņu vēl atceras. “Zvēriņš bija mīlīgs. Man pat deva buču. Ne reizi man neiekoda,” saka Dz.Šneidere. Ūdrs izrādījusies meitene, nokrustīta par Susurīti. Kad zvērs kļuvis pieaudzis, saimnieki to aizveduši un palaiduši brīvībā pie Pededzes upes, kur tobrīd mitinājās ūdru populācija.
Dz.Šneidere uzskata, ka Krustalīcē un Dzirnavu dambī trakumsērga nevarētu būt izplatījusies masveidā. Ūdru saslimšana Gulbenē esot reta un ārkārtēja parādība.
Pēc Sugu un biotopu aizsardzības likuma ūdrs ir īpaši aizsargājama dzīvnieka statusā, arī pēc Eiropas Savienības direktīvas. Medību likums nepieļauj iznīcināt aizsargājamo dzīvnieku.
Speciālisti neuzskata ūdrus par trakumsērgas infekcijas pārnēsātājiem, šie dzīvnieki var inficēties, kad tos sakož inficējušās lapsas vai jenotsuņi, tāpēc ūdri ir upuri, nevis sērgas izplatītāji.
