Ieejot pa Toledo (Spānija) galvenajiem pilsētas vārtiem, pakalnā redzams senatnīgs mūra klosteris.
Ieejot pa Toledo (Spānija) galvenajiem pilsētas vārtiem, pakalnā redzams senatnīgs mūra klosteris. Tajā dzīvo karmelītu mūki. Gulbenes katoļu draudzes prāvests Vjačeslavs Bogdanovs šajā klosterī pavadīja nedaudz ilgāk par trim mēnešiem.
Šis bijis laiks, kurā viņš klausījies tikai savā sirdsbalsī.
– Kāpēc nolēmi doties uz klosteri?
– Decembrī devos uz Karmelītu ordeņa klosteri vienā no vissenākajām Spānijas pilsētām – Toledo. Šis bija paredzēts kā atpūtas laiks, jo jau desmit gadus esmu priesteris. Man bija vajadzīgs brīdis atslodzei. Tomēr šis laiks nebija veltīts ekskluzīvai ekskursijai, bet gan garīgai atpūtai. Karmelītu ordenis uzsvaru liek uz garīgās dzīves padziļināšanu, Svēto Rakstu studijām, lūgšanām un klusumu, kas ir būtisks Karmela elements. Arī es vēlējos redzēt īstu klostera dzīvi, jo viens ir par to lasīt grāmatās, bet otrs – pašam dzīvot kā mūkam. Nu es zinu, ka mūka dzīve tomēr atšķiras no garīdznieka dzīves, kas dzīvo cilvēku sabiedrībā.
– Kad devies turp, vai domāji kļūt par mūku?
– Domas bija visādas. Vienu nedēļu domāju, ka man tas neder, ka labāk būt par diacēzes priesteri, bet citu nedēļu domāju, ka varbūt ir tā vērts. Tas man bija pārdomu laiks. Jo vairāk tādēļ, ka, dzīvojot un darbojoties kā draudzes priesterim, laika pārdomām par dzīvi un nākotnes plāniem nemaz neatliek. Pildot šo amatu, neizdodas aizbraukt un nošķirties no aktīvās dzīves, kas būtu vajadzīgs, lai cilvēks labāk izprastu pats sevi.
– Vai šajos trīs mēnešos ilgojies pēc Gulbenes?
– Jā, īpaši beigās, kad zināju, ka līdz atgriešanās brīdim palikušas vairs pāris nedēļas. Tur biju sasapņojies visādus plānus, kas realizējami Gulbenes baznīcā un draudzes dzīvē. Es konstatēju, ka neprotu neaktīvi atpūsties. Divas, trīs dienas es varu būt bezdarbībā, bet ilgu laiku to izturēt nevaru. Man pietrūka Gulbenes cilvēku, dievkalpojumu. Kad pats vadi dievkalpojumu, ir pavisam citādas izjūtas, nekā tad, kad klausies misi. Turklāt es aizbraucu uz tādu valsti, pie tautas, par kuru man līdz šim nebija nekādas informācijas. Valodu es nezināju, tikai pāris vārdus, lai sasveicinātos un pateiktu lūdzu un paldies. Bet pēc pāris nedēļām jau varēju pilnvērtīgi piedalīties dievkalpojumā un saprast. Pats dievkalpojumu spāņu valodā vadīju janvāra beigās. Klosterī es varēju pievērsties nopietnai grāmatu lasīšanai, pierakstīt, izrakstīt vērtīgus tekstus. Apmeklēju daudzas baznīcas un katedrāles, muzejus. Apskatīju Toledo – Kastīlijas bijušo galvaspilsētu. Šajā pilsētā ir apmēram 70 000 iedzīvotāju un 46 baznīcas gan senatnīgā, gan modernā stilā. Apmeklēju mākslas muzejus. Toledo ir slavenā mākslinieka El Greko pilsēta. Vairāki viņa oriģināldarbi atrodas baznīcās.
– Lai arī biji klosterī, brīvi varēji baudīt Spāniju?
– Bez šaubām. Klosteris jau nenozīmē, ka tas cilvēku piesien ķēdē. Man bija brīvs režīms, proti, es piedalījos obligātajās lūgšanu stundās, obligātajos spāņu valodas kursos, bet pārējo laiku es varēju pavadīt pēc paša ieskatiem. Spāņu valodas mācības bija piecas dienas nedēļā, katra nodarbība ilga divas stundas, bet, protams, man nācās mācīties arī patstāvīgi. Man bija privātskolotāja, bijusī baltkrieviete, kas tagad dzīvo Spānijā. Stundas notika krievu – spāņu valodā.
– Kādos apstākļos dzīvoji?
– Klostera ēka celta 16. gadsimtā, tomēr tā iekštelpas ir vairākkārt pārbūvētas, tagad ir veikts eiroremonts. Tā ir četrstāvu māja ar atsevišķiem dzīvokļiem un istabām. Tur nebija viduslaiku celle ar restēm logu priekšā un mazām durtiņām (smejas). Tur bija normāli dzīves apstākļi. Viena istaba, kur ir skapis, gulta, galds, viss vajadzīgais. Bija silts un saulains.
Jāteic, ka lielajā klosterī bija tikai pieci mūki, es biju sestais. No rītiem visus zvans modina pulksten 6.00, tad ir rīta lūgšanas. Pēc tam ir atvēlēta stunda klusajām lūgšanām – var meditēt, lūgties, lasīt un pārdomāt Svētos Rakstus. Tad seko svētā mise, nelielas brokastis. Tad citi mūki nodarbojās ar vitrāžu veidošanu, citi devās uz skolu un veica sludināšanas darbu. Katru dienu pulksten 14.00 bija pusdienas. Pēc tam bija pēcpusdienas lūgšanas un brīvs laiks atpūtai. Tad atkal katrs mūks nodarbojās ar plānotajiem darbiem. Pulksten 20.00 bija vakara dievkalpojums, bet 21.30 – vakariņas. Pēc tām bija brīdis rekreācijai – mūki varēja kopējā atpūtas telpā skatīties televīziju, iedzert tēju vai kafiju, aprunāties. Oficiālais nakts miers bija no pulksten 23.00, tomēr tas nenozīmēja, ka jau 23.00 visi gulēja. Pēc šīs stundas nav pieņemts bez priora (klostera priekšnieka) atļaujas atstāt klostera telpas. Šā ordeņa regula tā pieprasa, ir arī citi, daudz stingrāki klosteri.
Mūki strādā arī fizisku darbu. Nav tā, kā presē sludina, ka baznīca ir pasakaini bagāta. Mūkiem par velti neviens neko nedod. Viņi par paveikto darbu sakrāto naudu izmanto klostera remontiem. Tad, kad es tur aizbraucu, bija remonts tieši tajā stāvā, kur es dzīvoju. Februāra beigās šajā stāvā atslēdza siltumu. Spāņi bija dikti izbrīnīti, kā es varu dzīvot tik lielā aukstumā, proti, plus desmit grādos. Toreiz pasmējos un teicu, ka tas mums, latviešiem, ir pieņemams siltums, jo mums jau nekurina pat tad, kad ārā ir plus astoņi grādi.
– Tur guvi absolūtu dvēseles mieru?
– To nevar nodēvēt par absolūtu dvēseles mieru. Pateicoties kardināla piekrišanai, es atpūtos no ikdienišķās dzīves. Man bija laiks pārdomām. Iespējams, ka kādreiz iestāšos ordenī, es nesaku “nē”. Nevar pateikt “nē” tam, kas ir labs. Katrā gadījumā tilti nav sadedzināti. Tāpat kā, braucot uz Spāniju, es nebiju nodedzinājis tiltu atpakaļ uz Gulbeni. Gan priesterība, gan klosterdzīve nav profesija, kuru rīt var samainīt ar citu. Tas ir aicinājums uz mūžu. Nopietns dzīves aicinājums, tāpēc svaidīties pa labi un kreisi nav pieņemts.
– Kādas ir Spānijas skaistākās vietas, kuras nevari aizmirst?
– Tur viss bija skaists. Biju nedaudz pārsteigts, ka Spānija ir samērā vienkārša. Protams, dienvidos ir bagātīgāka daba un jūra, bet centrālajā daļā ir daudz akmeņu un klinšaina zeme. Braucu autobusā, bet apkārt vien akmeņi, mazi kociņi un zemu augoši ozoli. Man teica, ka zem šiem mazajiem ozoliem ganoties melnas cūkas. Es gan skatījos cītīgi, bet melnās cūkas neredzēju (smejas). Biju Madrides galvenajā mākslas muzejā “Prado”. Tur pavadīju gandrīz piecas stundas un būtu gatavs pavadīt vēl tikpat daudz. Tur bija, ko redzēt un pārdomāt. Man mīļākā glezna bija Fra Džovanni “Kunga pasludināšana”, kaut kas fantastiski skaists.
Pabiju Segovijā, Madridē un Avilā, apskatīju katedrāles un baznīcas. Divas nedēļas – tieši Ziemassvētku laikā – es pavadīju karmelītu ordeņa klosterī, ko iekšējā ordeņa valodā sauc “Tuksnesis”. Šis klosteris atradās dziļi kalnu aizā, tuvāko 15 līdz 20 kilometru attālumā nebija neviena dzīva radība. Tur bija stingrs režīms.
No visām malām tecēja kalnu upes un strauti, parādījās tikai īslaicīgs sniegs. Skaista daba, lai arī tobrīd nekas neziedēja.
“Tuksneša” klosteris ir ļoti sens. Pagājušie Ziemassvētki tādēļ pagāja īpašā gaisotnē. Es esmu pieradis svētkos pie lielas steigas, svinīgiem dievkalpojumiem, eglītēm. Tur es svētkus pavadīju absolūtā klusumā dabas sirdī kopā ar pieciem mūkiem, bez valodas, jo tajā laikā absolūti neko nesapratu spāņu valodā.
Es atļāvos nodziedāt vienu Ziemassvētku dziesmu latviešu valodā. Mūki to nesaprata, bet es zināju, kam dziedu. “Tuksnesī” uzturā nekad nelietoja gaļu, tikai zivis un dažādas jūras veltes. Svētku vakariņās es ēdu zivi “Imperators”. Tādu ēdu pirmo reizi, garšīgi! Biju vietā, kur darbojās Karmela reformatori – Svētais Jānis no Krusta un Avilas Terēze.
Kad iebraucu Spānijā, Madrides lidostā mani sagaidīja kāds lietuvietis, kas bija iestājies klosterī. Es runāju lauzītā lietuviešu valodā, viņš – lauzītā krievu valodā. Tā mēs abi varējām saprasties.
Viņš dzīvoja Avilā, bet mēs visu laiku sazinājāmies. Viņš ar klostera dzīvi ir apmierināts, ir nolēmis kļūt par vienu no pirmajiem karmelītiem Lietuvā.
Varbūt arī es kādreiz būšu pirmais karmelītu mūks Latvijā. Latvijā ir tikai sieviešu karmelītu klosteris, bet vīriešiem tāda nav. Viss notiks pēc Dieva prāta.
