Dagmāra Mūrniece piecus gadus Gulbenes slimnīcā ir vienīgā pediatre.
Dagmāra Mūrniece piecus gadus Gulbenes slimnīcā ir vienīgā pediatre.
Pirmo darba dienu pēc Medicīnas akadēmijas diploma saņemšanas daktere datē ar 1978.gada augustu. Šogad – 21.maijā – viņas 50.dzimšanas – dienā pie slimnīcas mastā plīvoja Latvijas karogs, bet Dagmāras rokas nespēja noturēt visu kolēģu dāvātos ziedus. Pirmo reizi viņas mūžā to bija tik daudz. Ja sadalītu, katra gada darba dienai tiktu pa vienam.
Ar dakteri tikos Gulbenes slimnīcas bērnu nodaļā. Caur stiklotajām palātas durvīm raudzījos, cik tieši, bet reizē saudzīgi un mīļi Dagmāra izmeklē sasirgušu mazulīti, ik pa brīdim viņam veltot smaidu un mierinošu vārdu. Teikto zīdainītis nesaprata, bet labprāt ļāvās dakteres roku glāstiem. Brīdi viņa pievērsās arī otram gultiņā sēdošam pusgadu vecam bērniņam, kas cītīgi vēroja apkārt notiekošo. Tad palātas durvis aiz ārstes aizvērās, iekšpusē atstājot smaidu un slimniekiem veltītos uzmundrinājuma vārdus.
Vienmēr jūtos jauna
Dagmāra nekad nav domājusi, ka dzīvē varētu darīt kaut ko citu, jo, strādājot ar bērniem, viņa vienmēr jutusies jauna. “Mazie pacienti man neļauj skaitīt gadus. Viņi ir ārkārtīgi interesanti un tieši jautājumos. Priecājos, ka viņi no manis nebaidās un pasaka to, ko konkrētajā brīdī domā. Bērni šodien ir daudz pašpaļāvīgāki. Arī man ir jābūt gudrai ne tikai medicīnā.
Viens no mazajiem pacientiem jautāja, vai es zinot, kas ir teletūbiji un kurš no tiem man patīkot vislabāk. Apjuku, bet tad atzinos, ka nezinu, kas ir teletūbiji. Bērniņš ilgi un izbrīnīti raudzījās manī. Sapratu – viņš par tiem jautās atkal, tāpēc nākamās dienas rītā ieslēdzu televizoru un noskatījos pārraidi par teletūbijiem.
Esmu pārliecinājusies, ka bērniem nedrīkst melot. Īpaši tad, ja viņi jautā, kad varēs doties mājās. Mazie pacienti “pieķeras” vārdiem. Nevaru viņiem atbildēt, ka viņi uz mājām varēs doties rīt vai parīt. Man jābūt diplomātei, tāpēc atbildu, ka par to parunāsim rīt. Lai kādas būtu mājas, visi bērni vienmēr pēc tām ilgojas.”
Atbildīga par cilvēkiem
Nav viegli būt vienai pediatrei, jo jāpaspēj būt klāt bērniņa piedzimšanas brīdi, jāpaspēj palīdzēt smagi slimajiem. Tā ir ārkārtīgi liela atbildība, jo nav kam vaicāt pēc padoma, tāpēc jāpaļaujas uz pašas zināšanām. Dagmāra kopā ar pārējiem kolēģiem izcīnījusi daudzas uzvaras, cīnoties par mazā pacienta dzīvību.
“Uzskatu, ka nemitīgi atrodos darbā, jo nevaru aiziet mājās un aizmirst nodaļas slimniekus. Arī nakts vidū esmu izsaukta uz slimnīcu, lai palīdzētu, tāpēc vienmēr darba apģērbu nolieku pa rokai. Būtībā arī brīvdienu un svētku bieži vien nav, jo slimība noteiktu laiku un stundu neizvēlas. Arī bērni pasaulē piesakās visās 24 diennakts stundās.
“Esmu atteikusies no rušināšanās dārzā, jo saprotu, ka vienā mēnesī, kad esmu atvaļinājumā, nekas nevar izaugt,” Dagmāra smejas.
Daudziem šķiet, ka daktere ir nelabojama optimiste – vienmēr smaidoša un dzīvespriecīga. Patiesībā tā nav. Viņa mēdz būt norūpējusies, dusmīga un skumja.
“Apzinos, ka nevaru palātas durvis vērt ar dusmīgu vai bezcerīgu sejas izteiksmi. No manis gaida palīdzību.” Darba gados Dagmārai bijis daudz pārdomu vērtu gadījumu un situāciju, kad dusmas izdevies tik tikko savaldīt.
“Nepiederu tiem, kas ar personiskajām problēmām apgrūtina kolēģus. Apzinos, ka viņi tāpat man nevar palīdzēt. Ne vienmēr vajag sevi pilnībā atklāt, tāpēc cenšos pati tikt ar visu galā. Tāda ir arī mana vecākā meita Imelda, kas šogad beigs Kultūras akadēmiju. Viņa par problēmām man nestāsta. Varbūt viņai tādu nav? Saprotu, Imelda mani saudzē.”
Ir jāvaino valsts politika
Slimības, ar kurām sirgst mazie pacienti, ir dažādas. Dagmāra ievērojusi, ka slimnieku skaits sezonāli mainoties – visvairāk ziemā, agrā pavasarī un vēlā rudenī.
“Diemžēl saslimšanas veicina valsts ekonomiskā politika. Vecākiem nav darba un naudas. Bērni nesaņem pilnvērtīgu uzturu, tāpēc viņu organisms ir novājināts. Uzņemšanas nodaļā ieveda slimu bērniņu. Es viņam vaicāju: “Vai tu šodien esi ēdis?” Atbilde bija noraidoša. “Kāpēc neēdi?” “Tāpēc, ka mājās nebija, ko ēst.”
Dzirdot šādas atbildes, sāp sirds, jo bērni nav vainīgi. Arī vecākus vienmēr nevar vainot. Ir jāvaino valsts politika, ja skolās arvien mazāk bērnu ēd siltas pusdienas, jo vecāki nespēj par tām samaksāt,” ārste saka.
Viņa domā, ka pirmajos darba gados bijis vieglāk, jo varējis justies droši par rītdienu. Šodien ar medicīnu saistītā valsts politika esot neprognozējama. Nemitīgi mainoties noteikumi, standarti un citas prasības.
“Ārstam nav laika piemēroties valsts kaprīzēm, viņa uzdevums ir palīdzēt slimniekiem. Manuprāt, vairāk vajadzētu domāt par to, lai cilvēkiem būtu iespējams saņemt pilnvērtīgu medicīnisko palīdzību un iegādāties zāles,” uzskata Dagmāra.
Runājam arī par šodienas ģimenes modeli – dzīvošanu nereģistrētā laulībā. Ārste domā, ka juridiski nesakārtotas ģimenes attiecības mazina tēva un mātes atbildību.
“Esmu pārliecinājusies, ka šādās attiecībās vecāki mēģina bērnu it kā “pārpirkt”, sacenšoties, kurš būs nopircis dārgākas rotaļlietas, kurš spēj sarīkot grandiozākas jubilejas svinības vai atvēlēt prāvāku kabatas naudu. Tiklīdz rodas domstarpības, tēvam ir viegli, jo dokumentāli nekas nesaista viņa aiziešanu. Smagākā rūpju nasta tik un tā vienmēr paliek mātei.”
Jūtas nav iespējams nodalīt
“Saprotu, ka pēc 26 pediatrijai atdotiem gadiem, es nevaru un nevēlos pārkvalificēties par ģimenes ārsti. Laikā, kad kolēģi dibināja privātpraksi, es no šādas iespējas atteicos, uzskatot, ka pediatrijā zinu un vienmēr zināšu vairāk. Manuprāt, viens ārsts nekad nevar zināt visu par visām slimībām.
Jūtos atbildīga par to, ko daru, un vēlos visu izdarīt labi, jo medicīnā paviršību nepiedod.” Dagmāra rosinājusi meitas, lai vismaz viena izvēlas medicīnu. Drīz vien viņa sapratusi, ka ne Imelda, ne Sniedze to nedarīs. Meitenes atbildējušas, ka viņām pietiek ar to, ka mamma ir daktere.
Dagmāra saka, visgrūtāk esot ārstēt savus bērnus. “Kad Sniedze sūdzas par kādu kaiti, nedomājot norādu, lai iedzer kādas zāles. Tā atbildu vairākkārt. Tad meita neiztur, iestājas durvīs un uzstājīgi vaicā: “Daktere Mūrniece, konkrēti kādas zāles man jālieto?” Protams, ģimenē bērni jūtas drošāk, ja kāds no vecākiem ir ārsts. Bieži domāju, ka ne vienmēr pietiekami daudz laika esmu veltījusi meitām, bet laiks no piedzimšanas brīža līdz skaistajiem 18 gadiem ir tik īss. Bērni izaug ļoti ātri.”
Bijušas situācijas, kurās Dagmāra pārliecinājusies, ka profesionālas medicīnas speciālistes jūtas nav iespējams nodalīt no sievietes – mātes jūtām. Viena otrai tās stāvējušas cieši blakus, izvēloties brīžus, kad paiet soli uz priekšu. Ja mazā slimnieka dzīvība ir apdraudēta un svarīga ir katra minūte un sekunde, “ieslēdzas” ārstes – profesionāles domāšana, liekot atkāpties emocijām. Ja slimība ir viegli pārejoša, Dagmāra domās “izsver”, kā rīkotos, ja konkrētā kaite būtu viņas bērnam. Vai arī tad viņa ārstēšanai izvēlētos tos pašus medikamentus, vai lietotu citus. Bieži vien mātes jūtas spēj būt stiprākas par vislabākajām zālēm.
Ārstējusi vairākas paaudzes
Tikai šodien Dagmāra apjautusi, ka ārstējusi bērnus vairākās paaudzēs. Kad pie viņas pēc palīdzības mazulim vēršoties māmiņa, kas pati kādreiz bijusi ārstes paciente, Dagmāra nedaudz apjūkot, izvēloties uzrunas formu. Viņai ir prieks par tiem vecākiem, kas apzinās savu misiju.
“Vecākiem vienmēr ir izvēles iespējas, kurš ārsts palīdzēs viņa bērnam. Nevienam savas zināšanas neuzspiežu un ar varu pie sevis nevelku.”
Dažkārt Dagmāra ļaujas pārdomām, ka varbūt labas ir tās profesijas, kur iespējams mainīt darbavietu, ka varbūt citur ir labāk.
Drosmīgas izmaiņas cilvēkam neļaujot ieslīgt pierastajā ikdienā, kur šķiet, ka viss ir tik viegli. Ar bērnu starpniecību iepazīts ārkārtīgi daudz gulbeniešu, kurus daktere mīl tāpat, kā tie mīl viņu.
Cilvēku mīlestība ir jānopelna. Dagmāra to ir pratusi.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Dagmāra Mūrniece.
– Dzimusi: Dobelē 1954.gada 21.maijā.
– Izglītība: mācījusies Jelgavas 2.vidusskolā, studējusi Rīgas Medicīnas akadēmijas Pediatrijas fakultātē.
– Darbs: studiju laikā trīs gadus bijusi medicīnas māsa, Gulbenes slimnīca.
– Ģimene: precējusies, divas meitas – Imelda un Sniedze.
– Moto: Ir divas lietas, kam jāpiemērojas – laika apstākļi un gadi.
