Pie “Saldūkšņu” mājām Kalnienā pretī izskrien paprāvs bērnu bariņš un lūkojas ar debesszilām un tumšbrūnām ačtelēm. Tie visi ir Daces un Aināra Ostrovsku bērni. Kopā desmit.
Pie “Saldūkšņu” mājām Kalnienā pretī izskrien paprāvs bērnu bariņš un lūkojas ar debesszilām un tumšbrūnām ačtelēm. Tie visi ir Daces un Aināra Ostrovsku bērni. Kopā desmit.
tas ir liels varoņdarbs, tomēr visvairāk izbrīna, ka bez rūpēm par bērniem Dacei pietiek laika teātra spēlēšanai, aerobikas nodarbībām, volejbola treniņiem, dāmu klubiņam, viņa ir arī Kalnienas pamatskolas vecāku padomes priekšsēdētāja.
Dace vienmēr bijusi uzticīga Kalnienai. Pēc Gulbenes vidusskolas absolvēšanas divus gadus strādājusi Adulienas speciālajā internātskolā, tad divus gadus Liepnā bijusi skolotāja. Tur satika Aināru, abi atnāca dzīvot uz Kalnienu – klusumā un mierā. “Es esmu slima jau pēc Gulbenē pavadītas dienas. Nepatīk pilsētas kņada. Protams, mājās arī ir kņada. Bet tā ir citādāka. Man nepatīk pilsētas asfalta smaka, mājas tik tuvu cita citai. Un kur tad es pilsētā ar to bērnu bariņu dzīvotu?” saka Dace.
Desmit bērnus izzīlē jaunībā
Vecākajam dēlam Dairim ir 15 gadi. Aiz viņa nāk Andis, Artūrs, Alvis, Līva, Eduards, Dārta, Matīss, Raitis un Katrīna. “Varbūt šķitīs smieklīgi, bet, kad es biju jauna, modē bija zīlēšana uz pirkstiem. Man vienmēr rādīja desmit bērnus. Es vienmēr esmu teikusi, ka man būs daudz bērnu. Arī citas sievas Kalnienā stāsta, ka es pat kā maza meitene esot teikusi, ka man būs desmit bērni. Tā tiešām ir noticis. Katru gadu pa vienam ir dzimis. Tad, kad viņi cits pēc cita nāca pasaulē, es ne reizi nedomāju, ka man ir grūti. Iespējams, ja man būtu grūtas dzemdības, pieļauju, ka bērnu tik daudz nebūtu. Bet man viņus ir bijis viegli gan iznēsāt, gan arī laist pasaulē. Es grūtniecību laikā vienmēr esmu jutusies ideāli. Man bija jādomā tikai par to, vai man pietiks mīlestības visiem un spēks izaudzināt,” saka Dace. Viņa atzīst, ka nekad nebūtu sadūšojusies un nespētu izdarīt ļaunu mazai dzīvībai, piemēram, taisīt abortu. Ja bērns ir pieteicies dzīvot, viņam tas ir jāļauj.
“Saldūkšņos” viņi dzīvo jau trešo gadu. Puse mājas bija neapdzīvota, saimnieki ļāva otrā daļā dzīvot, neprasot samaksu. Tā viņi 11 sākuši tur dzīvot vienā virtuvītē un istabiņā (tad pasaulē vēl nebija nākusi mazākā meitiņa). Mīļi, cieši blakus cits citam. Pamazām māju izveidojuši, lai to visu var apdzīvot, bet remontu gan vajag. Rokas būtu, kas darbu padarītu, tomēr ar līdzekļiem ir grūti.
Piekususi nejūtos, es paspēju visu
Tādus vārdus saka Dace, kad es jautāju, pa kuru laiku viņa paspēj padarīt mājas darbus, samīļot visus, un vēl atrod laiku savām interesēm. “Protams, ir jāstrādā. Vasarā bērni palīdz izravēt dārzu, jo pretējā gadījumā nelaidīšu pie vecmammas, uz pilsētu. Daudz palīdz mana mamma un māsa. Es esmu pieradusi, ka bērni visu laiku ir ap mani, dzirdu viņu balsis. Reizēm, kad viņi kaut kur aizskrien, satrūkstos no klusuma. Mani troksnis neuztrauc, arī tas, ka viņi savā starpā strīdas. Tas ir normāli. Turpat viņi sakaujas un turpat atkal samīļojas. Ja es ietu pa vidu un mēģinātu izšķirt, strīdi būtu lielāki,” domā Dace.
Visiem bērniem ir pienākumi. No rītiem pat mazajiem knēveļiem ir jāsaklāj pašiem savas gultas, jāsakārto mājas drēbes. “Tos darbiņus, kurus viņi man pa prātam nevar izdarīt, es nemaz neļauju veikt. Piemēram, trauku mazgāšanu. Labāk es to izdaru pati. Savukārt sīpolu un pupu ravēšana ir viņu pārziņā. Dur vai plīst, tas ir jāizdara, tikai tad var spēlēties,” par darbiem stāsta kalneniete.
Viņiem ir pašiem sava republika
Dace un Ainārs stāsta, ka visiem desmit kopā ir gana jautri, tādēļ viņi īpaši netiecas pēc citas sabiedrības. Ja nu reizēm aizskrien kaut kur ar kaimiņbērniem. Arī skolā ir draugi, tomēr labākie – brāļi un māsas.
“Kad es pasaku, ka man ir desmit bērni, vispirms skan jautājums, kā es ar visu tieku galā. Vai arī dzirdu nopūtu “ārprāts”. Cits atkal uzreiz jautā, cik man gadu, lai noskaidrotu, cik gados tas iespēts. Tas ir atkarīgs no cilvēka, ko viņš domā par ģimeni, kur ir desmit bērni. Es nevienam maizi neprasu un neko nelūdzu. Es cenšos un cīnos pati. Ja es pati to varu, tas ir mans lepnums. Ja kādam bērnam būtu neārstējama slimība, tad es lūgtu palīdzību. Ja es viņus esmu laidusi pasaulē, man par viņiem arī jārūpējas,” stingri nosaka Dace.
Audzinot bērnus, algotu darbu uz pilnu slodzi nav iznācis strādāt, tomēr Dace aktīvi veikusi sabiedriskos darbus, lai bērniem būtu bezmaksas pusdienas. Ja viņai piedāvā kādu haltūru, tad neatsaka. Piemēram, vasarā lasa avenes. Piemājas saimniecības viņiem nav, bet Daces mammai ir gotiņa, pienu ņem no viņas. Kuplā Ostrovsku ģimene iet mammai palīgā.
Desmit bērnus izlutināt nevar
“Lutināt nevar, tad grūti tikt ar bērniem galā un dabūt viņus rāmjos. Lai dzīvo un pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir. Jau no bērnības ir jādzīvo reāla dzīve. Labāk lai pie grūtībām pierod pakāpeniski, jo viņi aizies no mums, kas tad zina, kāda būs dzīve. Ja plašajā pasaulē aiziet izlutināts bērns, tad ir “bāc!” – šoks,” ir pārliecināti Dace un Ainārs.
Lielie bērni pieskata mazākos. Vecākie dēli ar prieku izvēloties mazās māsas pieskatīšanu. Viņiem visiem varot uzticēties. Reizēm gan lielie uz mazajiem nosakot “sīkie”, bet tad, kad ar mazajiem kaut kas atgadās, tad raud un pārdzīvo. Brāļu ir krietni vairāk, tāpēc viņi māsas cenšas lutināt. Ja mamma nopērk konfektes, tad mājās tās visas jāsadala vienādi. Reizēm jau nepatīkot, jo gribas kabatā redzēt vairāk konfekšu, tomēr mammai un tētim pretī nekad nerunā.
Pietiek spēka arī hobijiem
Dace ir Kalnienas pamatskolas vecāku padomes priekšsēdētāja. “Kad es uzzināju savas tiesības, izrādījās, ka skolas dzīvē daudz ir atkarīgs arī no manis. Vecāku padome pirmo reizi organizēja konkursu “Superpuika un supermeitene”, pērn – arī konkursu “Ko tu zini?”, kas ir līdzīgs televīzijas spēlei “Miljonārs”. Konkursu, kur piedalās arī mani bērni, es cenšos nevērtēt. Ir grūti to izdarīt objektīvi. Šķiet, ka es savu bērnu novērtēšu zemāk. Sirds ir sadalīta desmit daļās, par katru sāp, par katru pārdzīvoju. Katru samīļoju, kad tas ir vajadzīgs, un katrs arī dabū pērienu, kad ir pelnījis,” piebilst Dace.
Dace darbojas arī Stāmerienas pagasta dāmu klubiņā “Kameja”. Klubiņš palīdzot atpūsties no ikdienas dzīves, tur tiekas ar interesantiem cilvēkiem, kopīgi brauc ar velosipēdiem, aprunājas par dzīvi, darbiem un politiku. Dace smej, ka viņa nav mājās sēdētāja. Viņai vajag cilvēkus, sabiedrību. Nogurumu no mājas darbiem var ārstēt nevis vientulība, bet aktīvs dzīvesveids.
Divreiz nedēļā novakarēs viņa nodarbojas ar aerobiku un spēlē volejbolu. Iesaistījusies arī Kalnienas dramatiskajā teātrī. Vakaros Dace cenšas bērniem palīdzēt mācībās, ja viņiem ir neskaidrības.
Sievietei jāatceras arī par sevi
Ja Dace ir nogurusi, tad trauku vai veļas mazgāšanu atliek uz nākamo dienu. Lielos drēbju kalnus viņa mazgā ar rokām, bet ēst gatavo garšīgi un sātīgi, jo visiem pietiekot pat ar nelielu zupas katlu. “Es reiz izlasīju Ausmas Kantānes teikto, “ja sieviete nevar atrast laiku atpūtai, tad tā nav sieviete”. Es arī pēc tāda principa dzīvoju. Cenšos nedomāt stipri tālu nākotnē. Sevi var satricināt, domājot par to, ko nemaz nezinām. Citi šausminās, ka viņam ir viens vai divi bērni un nezina, kā izskolot. Ir jādzīvo optimistiski, es cenšos,” piebilst Dace.
Pamostas mazākā atvasīte – Katrīna. Tā esot visu lutekle. Viņa mammas klēpī jūtas droši. Arī pārējie mazie bērni visu intervijas laiku cītīgi ir klausījušies sarunā, netraucējot un uzvedoties pavisam klusi. Tad mēs ēdam konfektes. Draudzīgi sadalām, bez strīdiem. “Man bieži pieder tādi brīži, kad viņi pienāk samīļot. Protams, visbiežāk tad, kad esmu nogurusi un vēlos atpūsties, visvairāk atskan: “Mamma, mamma!”. Mazākie ir vislielākie mammas mīļotāji. Tad, kad mēs dodamies visi kopā pastaigāties pa Kalnienu, citi smej, ka iet bērnudārza grupiņa. Tā ir manas sirds grupiņa,” saka Dace.
