Vasarsvētku sestdiena, 2004.gada 29.maijs, Gulbenes stacija. Šeit sākas to Sibīrijas bērnu un jauniešu tikšanās, kurus sadzina lopu vagonos 1949.gada 25.martā un aizveda uz salto Narimas novada Parabelas rajonu.
Vasarsvētku sestdiena, 2004.gada 29.maijs, Gulbenes stacija. Šeit sākas to Sibīrijas bērnu un jauniešu tikšanās, kurus sadzina lopu vagonos 1949.gada 25.martā un aizveda uz salto Narimas novada Parabelas rajonu.
Šeit arī tie, kuri pēc tam no daudzajām taigas sādžiņām sanāca lielāko sādžu Novikovas, Staricas skoliņās un sēdēja vienā solā. Tie, kuri izdzīvoja un atgriezās. Tagad jau ar sirmām galvām.
Tās ir vārdos neizsakāmas izjūtas, kad esi nonācis līdz tam sāpju punktam savas tautas vēsturē, kas ir skāris arī tevi, tavu dzimtu.
Vai tu atceries? Atceros… Bet par ko? Kāpēc? Kā vārdā?
Visu pārciesto atmiņā glabā mājup pārnākušie un arī tie, kuri jau dus dzimtenes smiltājā, kā arī tukši palikušie Obas pieteku krasti un aizaugušo sādžu kapsētas.
Klusuma brīdis. Deg sveces. Piemiņas vietā gulst ziedi.
Par silto sagaidīšanu, skaudri gaišo satikšanos brīdi un telpām pateicamies Latvijas politiski represēto apvienības (LPRA) Gulbenes nodaļas priekšsēdētājai Airai Ančai (izsūtīta piecu gadu vecumā uz Amūras apgabalu). Par koncertu un pārējo pateicamies organizatorēm, politiski represētajām Dzidrai Kārkliņai no Vestienas, Ārijai Loginai no Gulbenes, Vizmai Orlovskai no Alūksnes, Īdai Ragai no Smiltenes.
Lai jums mūsu pateicība! Saviļņojums joprojām nav rimis.
Parabeliešu vārdā – politiski represētā Elvīra Sebre Amatā
