67. Te valda mūžīgs miers.
67.
Te valda mūžīgs miers. Pēc visa pārciestā iestājies tāds kā atslābums arī Austras dvēselē, viņa jūtas kā cilvēks, kas iznācis no milzīga meža, kur maldījies tik ilgi viens un neaizsargāts, baiļu un izmisuma mākts, necerot vairs ne uz ko, padodoties malduguņu vilinājumam, neredzot meža malu, nedzirdot nevienu aicinošu skaņu. Tagad viņa ir atkal pie cilvēkiem.
24. Divi vientuļnieki
Rudens vakars ir vēss un nemīlīgs. Smidzina sīks lietus. Salienas veikala sargs Šūpolnieks jau laikus pirms tumsas iestāšanās ieradās savā darbavietā, kas nu var lepoties ar jaunu ērtu, nelielu sarga mājiņu. “Lattelekom” vīri tagad dauzviet sabiedrisko vietu un veikalu tuvumā uzceļ telefona būdiņas tikpat modernas un ērtas kā pilsētā, no kurām ar telekarti gribētāji var zvanīt jebkurā diennakts laikā. Arī Salienas pagastā tagad ir tāda, Šūpolnieks apņēmies uzraudzīt šeit uzslieto, viņa darbavietai blakus esošo. Ar dzīvi sargs ir apmierināts, patiesībā nekad viņš nav juties kā svarīga persona, uz kuru kāds var paļauties, kā tas ir tagad. Larisas uzticēšanos un gādību viņš nepievils! Tagad ir darbs, stabila alga un apziņa, ka arī dēls Kārlis, stalts jauneklis, ir viņu te atradis, atpazinis un nav no viņa novērsies.
Beidzot dzīve arī Šūpolniekam ir nokārtojusies, kaut daudzi mūža gadi izsviesti tikpat kā vējā. Darbā viņš iemanījies arī šo to papildus piepelnīt: telekaršu tirdzniecība, uzņēmumu un privātpersonu katalogu ziņas, konsultāciju un izziņu sniegšana – tas ir papildu darbs. Visi tagad Salienā zina, ka Šūpolnieks ir kā izziņu birojs, par desmit santīmiem viņa darbavietā var daudz ko uzzināt par telefonu numuriem, adresēm. Tāds laiks, kad neviens neko par velti nedara, kāpēc tas būt jādara veikala sargam? Viņam ir arī daži draugi, tikai vairāki no tiem grib vilkt uz to pusi, uz kuru viņš Larisai solījies nemūžam neskatīties. Alkohols viņam ir jāaizmirst, bet kārdinājums rodas bieži. Spēj tik atteikt! Pagaidām viņš turējies kā klints, un pats sevi aizvien pēc katra atteikuma uzlielījis: skaties, dēls, tavs tēvs arī var būt cilvēks, ne lupata! Viņš, klusajās naktīs veikalu uzmanot, reizēm runājas domās ar dēlu, stāsta viņam par savu dzīvi, neattaisnojas, ka tēva misiju pametis novārtā. It kā Kārlis visu to dzirdētu, viņš sevi neizceļ ar labiem darbiem. Sarunas ar dēlu Šūpolnieku pat aizrauj. Ja viņš būtu kāds rakstītājs, viņš to visu uzliktu uz papīra, tad kādreiz atdotu dēlam, lai uzzina un nekad nepieļauj tādas kļūdas. Iegājis savas dzīves sestajā desmitgadē, viņš var tikai pateikties liktenim un Larisai, ka nav vairs jānīkst kā pluskainam sunim.
Kādu vakaru, kad ir pilnmēness, sargs iet savā apgaitā pa veikala apkārtni un nesteidzīgi ritina savu domu kamolu, cigareti kūpinādams. Viņš pamana kādu sievieti arī šurpu turpu pa netālo ceļu, kā kādu gaidot, staigājam. Spocīgais pilnmēness gājējai piešķir mistikas veidolu. Viņa it kā neiet, bet plūst kā straume vai parādība. Šūpolnieks nav tas cilvēks, kas ticētu spokiem un māņiem, kas pilnmēness naktīs staigātu pa pasauli, mieru meklēdams. Bet, kad cilvēks jau vai trešo reizi atkal parādās netālu uz ceļa un nenāk arī zvanīt, sargs nolemj staigātāju uzrunāt. Vai tad nu tā bez vajadzības naktī kāds klīstu apkārt kā apmāts?
Labvakaru saņēmusi un savās pārdomās iztraucēta, sieviete monotonā, klusā, noguruša cilvēka balsī atsaka: “Naktsmiers man sen vairs nav draugs, tāpēc, paklausot ārsta teiktajam par vakara pastaigām, bieži izeju laukā un staigāju, kamēr piekūstu. Mēnesnīca mani šodien mudina uz garām pastaigām.”
“Varu uzaicināt savā sarga miteklī parunāties, sasildīties, padzert tēju. Man ap šo stundu ir tējas laiks.Nav labi, ja cilvēks ir viens un izskatās bēdīgs, es varu būt sarunbiedrs,” sargs aicina. Kā par brīnumu, uzrunātā neatsaka: “Man tiešām nekas nebūtu pretī ar dzīvu cilvēku pasēdēt siltumā, ja jūs aicināt. Es zinu, ka esat godīgs veikala sargs, kas tepat Salienā dzīvo. Esmu jūs jau redzējusi.
