Pirksti pieskaras baltajiem taustiņiem, liekot skanēt melodijai.
Pirksti pieskaras baltajiem taustiņiem, liekot skanēt melodijai. Tik viegli kā taurenis tā paceļas augšup un izzūd vasarīgi zilajās debesīs. Sirmā vīra no akordeona izvilinātajās melodijās klausās baltās ceriņziedu vāles un putni tuvējā bērzā, aiz daudzdzīvokļu mājas logu rūtīm pavīd smaidošas cilvēku sejas. Neviens nespēja pretoties mūzikas varai. Visvairāk pats muzikants – Francis Kaminskis no Stradu pagasta Stāķiem.
Viņš būs viens no lauku muzikantiem, kas piedalīsies Gulbenes Amatnieku dienās 19.jūnijā.
“Mūžā daudz esmu spēlējis, bet sevi par profesionālu muzikantu neuzskatu. Tāds čīgātājs vien esmu, pat notis nepazīstu. Dzirdu kādu melodiju, kas patīk, un mēģinu nospēlēt,” Francis ir paškritisks. Arī mākslinieks viņš neesot, tāpēc pēc lielas un spožas skatuves nekad neesot kārojis.
Vijoli slēpj siena gubā
Ar mūziku Francis sadraudzējies bērnībā, kad pašmācībā apguvis vijoles un akordeona spēli. Šodien viņš brīnās, ko vērts mūzikas skolā pavadītais laiks, ja, tiklīdz tā pabeigta, ar mūzikas instrumentu malā nolikta arī spēlētprasme.
“Bērnībā, kas pagāja kara laikā, akordeonu nebiju redzējis. Tikai pieaugušo sarunās saklausīju šo svešādo vārdu. Man tas asociējās ar kaut ko smalku, cēlu un tolaik bērnam nesasniedzamu sapni,” Francis atceras.
Pildīdams ganu klaušas, viņš cītīgi mēģinājis izvilināt skaņas no salauztas un vairākkārt salīmētas vijoles. Lietus laikā viņš instrumentu slēpis siena gubā, lai pasaudzētu.
Vēl šodien Francis atceras kādu Ziemassvētku balli Bērzpils pusē pirms daudziem gadu desmitiem, kur stundām ilgi grozījies muzikantu tuvumā, lai izpētītu, kā vijoli pareizi noskaņot, jo pats bijis neapmierināts ar skaņām, ko izdevies izvilināt no vijoles. Tās griezušās ausīs kā truli asmeņi.
“Tik daudz izprātoju, ka katrai vijoles stīgai jāskan savā tonī. Tiklīdz muzikanti beidza spēlēt, pielipu viņiem kā dadzis. Mazliet patrinkšķināju vijoles stīgas, ieklausījos tonī un viss bija skaidrs. Steidzos mājās un pēc dzirdes mēģināju noskaņot vijoli. Liels bija prieks, kad tas izdevās.” Francim tolaik bijis 13 gadu. “Nevaru atbildēt, no kura esmu pārmantojis muzikalitāti.”
Par braucienu maksā spēlējot
Francis stāsta, ka vienlīdz cītīgi spēlējis vijoli un bijis gatavs darīt jebkuru darbu, lai nopelnītu naudu un nopirktu akordeonu. Viņš iztēlojies, kā pirksti rotaļāsies pa melnbaltajiem taustiņiem, it kā pārgurumā nopūtīsies plēšas, apkārtni pieskandinās samtainās akordeona skaņas. 19 gadu vecumā puisim beidzot bijusi izdevība piepildīt senloloto sapni.
“Strādādams Apes mežos, biju sakrājis divus tūkstošus červoncu (toreizējā nauda). Paziņas brauca uz Sanktpēterburgu tirgot gaļu, es – kopā ar viņiem. Apmetāmies pie kāda vīra, kas labi pārzināja veikalus, kur varēja nopirkt mūzikas instrumentus. Es biju gatavs ņemt gandrīz katru akordeonu, ko man piedāvāja, bet paziņam viens šķita par lētu, otrs – par dārgu, trešajam – krāsa neapmierināja. Gaļa bija pārdota, bet akordeonu vēl nebiju izvēlējies. Paziņas brauca mājās, es – paliku. Beidzot izvēlējos vācu “Honeri”, kas maksāja dārgāk, nekā biju plānojis. No kā aizņemties naudu nebija, tāpēc sarunāju, ka trūkstošo daļu atsūtīšu pa pastu. Kabatā bija tikai daži červonci. Sapratu, ka atpakaļceļam ar to pietiks tikai līdz Rēzeknei. No tās līdz Bērzpilij vajadzēs braukt par zaķi. Izpirkos ar to, ka, ticis vagonā, sāku spēlēt. Par tādu prieku konduktors bija gatavs vizināt, cik tālu vien man vajadzētu.”
Ballē dziesmu divreiz neatkārto
Ikviena no jauna saklausīta melodija Francim pielipusi kā dadzis. Pēc Franča atgriešanās no obligātā karadienesta, ļaudis nespējuši beigt brīnīties, kā puisis spēj atcerēties tik daudz dziesmu. Ballē viena un tā pati dziesma divas reizes nekad neesot atkārtota. Muzikants piekāpies tikai pēc dancotāju vairākkārtēja pieprasījuma.
Arvien biežāk Franci lūguši spēlēt kāzās, kur viņš bijis godātākais cilvēks.
“Tolaik orķestri kāzās neaicināja. Kopā ar brālēnu, kurš arī spēlēja akordeonu, daudz kāzās bijām. Uz maiņām spēlējām vijoli un akordeonu. Agrāk kāzās un ballēs muzikantiem bija liela teikšana, lai viesiem netrūktu jautrības. Par spēlēšanu naudu neņēmu, jo darīju to paša un citu priekam.”
Francis brīdi it kā kavējas domās, tad saka: “Kas tās bija par kāzām! Trīs dienas viesi nevarēja šķirties. Dancoja uz velna paraušanu.”
Valodas par izturīgo muzikantu gājušas no mutes mutē, tāpēc pašam spēlēšanas iespējas nevajadzējis meklēt. Franča muzicēšanu novērtējuši arī skolas vecuma jaunieši, tāpēc aicinājuši spēlēt izlaidumos. Muzikants priecājas, ka pirmā 80 basu akordeona izvēle bijusi ārkārtīgi veiksmīga, jo tas no spēlētāja neprasījis pārlieku piepūli. Skaņa ātri vien piepildījusi arī plašas telpas.
“Toreiz neviens nezinājām, kas tas ir – mikrofons. Dažkārt pierāvu klāt arī kādu dziesmu, lai gan cītīgs dziedātājs nebiju. Man nav vienas – vistīkamākās dziesmas. Patika visas. Kāzās parasti pirmo spēlēju maršu. Latgales pusē tā bija pieņemts. Atklāti sakot, kāzās spēlēt nebija viegli, jo pēdējais akords izskanēja līdz ar pirmajiem saules stariem. Pāris stundas miegam, lai ap desmitiem no rīta atkal spēlētu.”
Raud kā par drauga zaudējumu
No Bērzpils Francis pārcēlies uz dzīvi Madonas rajona Cesvainē, kur strādājis galdniecībā. Sanākuši kopā vairāki vietējie muzikanti un izveidojuši kapelu. Spēlējuši gan pašsacerētas, gan tautā zināmas melodijas. Ar tām piedalījušies vairākās skatēs, gūstot atzinību.
“Šodien domāju, ka tolaik pratām izvēlēties pareizas melodijas, tādas, kas nesadusmoja varas pārstāvjus, tāpēc spēlēt braucām pa visu Madonas rajonu. Citi, kas deva priekšroku vācu melodijām, tālāk par ciema robežām netika. Toreiz bija tāds laiks,” saka Francis.
Kapelai neesot bijis oficiāls nosaukums, bet visi viņus dēvējuši par “pažarnieku kapelu”, jo viens muzikants pēc profesijas bijis ugunsdzēsējs. Gulbenes rajonā viņš darbojies lauku kapelā kopā ar Inesi Stalīdzāni.
Šodien gan neviens spēlēt vairs neaicinot. Pirksti, kas joprojām nekļūdīgi sameklē vajadzīgo taustiņu, zaudējuši agrāko izveicību. Dzīvoklī šodien goda vieta ierādīta Itālijā ražotam baltas krāsas akordeonam, kas ir ceturtais instruments Franča mūžā.
Tiklīdz pa radio atskan akordeona spēlēta melodija, sirmais vīrs pārtrauc nodarbošanos un cītīgi klausās. Viņš ļauj, lai skaņas piepilda sirdi. Kad rodas neatvairāma vēlēšanās spēlēt savam priekam, Francis apsēžas, paņem klēpī akordeonu un spēlē. Tā ir divu – muzikanta un instrumenta – saruna.
“Spēlējot kapelā, pārdevu akordeonu. Domāju, kāpēc deldēt savu instrumentu, sev nopirkšu jaunu. Tomēr pēc pārdošanas uz tā spēlēt nespēju. Sirdsapziņa neļāva. No žēluma raudāju tā, kā raud par laba drauga zaudējumu,” Francis atzīstas.
Jaunatnei vajag jautrību
Bieži vaicājot, kāpēc Francis spēlē galvenokārt liriskas, mazliet sērīgas melodijas. Muzikantam atbilde ir viena: “Man vajag, lai tās skanētu caur sirdi un paliktu tajā.”
Viņš nenosoda jauniešus, kas vēlas klausīties jautras melodijas. Tagad esot citi laiki un cita gaume. Viņa paaudze esot izaugusi ar citām dziesmām. Francis tām palicis uzticīgs.
Sarunā iesaistās arī Franča dzīvesbiedre Marianna. Viņa labsirdīgi smejas, ka 46 gadus esot muzikanta sieva. Jaunībā izdarīto izvēli, iziet par sievu pie Franča, nekad neesot nožēlojusi.
“Man patika un patīk, kā vīrs spēlē. Jaunībā Francis draudzējās ar maniem brālēniem, kas arī bija muzikanti. Tā iepazināmies un ilgu laiku draudzējāmies. Kopīgi gājām uz ballēm. Francis spēlēja, bet es – dejoju. Piederu tiem cilvēkiem, kam patīk jautras melodijas.”
Marianna nenoliedz, ka pārdzīvoti arī skumji brīži, kad vīrs aizbraucis spēlēt balli, bet viņai ar bērniem vajadzējis palikt mājās. Vēlme būt vīra tuvumā bijusi neatvairāma. Īpaši, kad viņš spēlējis tikai Mariannai vienai.
“Nezinu, kā varēšu nomirt, nedzirdēdama mūziku,” Marianna atkal sirsnīgi smejas, bet pagalmā pretī debesī stīdz melodija, ko no balta akordeona izvilina viņas mīļais lauku muzikants.
