Gulbenes vidusskolā no 31.maija līdz 11.jūnijam bija jūtama rosībane tikai tāpēc, ka ir eksāmenu laiks, bet arī tāpēc, ka te aktīvi darbojās vasaras radošās nometnes TMDŽ dalībnieki, kuri pilnvarojuši Karlsonu uzrakstīt viņu vārdā šo to par nometni.
Gulbenes vidusskolā no 31.maija līdz 11.jūnijam bija jūtama rosībane tikai tāpēc, ka ir eksāmenu laiks, bet arī tāpēc, ka te aktīvi darbojās vasaras radošās nometnes TMDŽ dalībnieki, kuri pilnvarojuši Karlsonu, kas šajā periodā bija apmeties uz Gulbenes vidusskolas jumta, uzrakstīt viņu vārdā šo to par nometni.
Tāpēc…
Čau, čau! Jā, tas esmu es – visjaukākais, apburošākais vīrietis pašos spēka gados – Karlsons. Šo divu nedēļu laikā esmu maķenīt noguris, jo darba bija bezgala daudz. Pirmkārt, mani nemitīgi kārdināja un pat – atļaušos teikt – apdullināja spēcīgi smaržu mākoņi, kas atplūda no mājturības kabineta, kur bija apmetušies TMDŽ dalībnieki. Ko gan viņi nemeistaroja! Cepa gardin gardas pankūkas (visiem varen patika), vēl gardākas vafeles (divas frakcijas sacentās, kurai labāk iznāks, bet visiem izdevās lieliski)! Vēl kādā dienā – iedomājieties tik! – skatos, šie ar mīklas bļodām soļo uz Spārītes parka pusi. Domāju – aptrakuši vai! Lidoju līdzi. Tie dullie ugunskurā maizi cepa, tad vēl pildīja ar garšīgo ievārījumu! Zili brīnumi! Vēl kādā citā dienā mazie meistari pat pa divi lāgi debesmannu vārīja.
Varētu šķist, ka es kāds vārgulis – no smaržām nogurstu. Nē, taču! Brīžiem gāja skaļi, jo kā gan futbolu var spēlēt bez emocijām? Tikai žēl, ka meitenēm nācās piekāpties. Viendien biju iesnaudies, pēkšņi – blīkšķis. Izrādās, šie, balonus pie kājām piesējuši, spriņģo cits citam pakaļ un būkšķinās.
Labi, ka divas dienas varēju atpūsties. Nometnieki bija devušies ekskursijās. Kā vēlāk paši atrakstīja, viendien ceļoja pa Latgali, pat Aglonā bijuši. Otrreiz bija aizbraukuši uz kāzu muzeju Rubeņos (tā kā precībām par jaunu!) un uz Lācītēm – ak, kas par skaistuļiem zirgiem bijuši, varējis arī jāt. Būtu dažam trīs četri tūkstoši, zirgu kā likts uz mājām par pārsteigumu vecākiem būtu atveduši.
Un, treškārt, galvenokārt, kāpēc es tāds noguris – man taču vajadzēja ar katru nometnieku sarakstīties. Kā lai mani mazie, tuklie pirkstiņi nenogurst? Katram atbildēt – tas taču ir liels darbs. Bet biju es arī viltīgs. Ja kāds nebija papūlējies neko daudz uzrakstīt, es atdarīju ar to pašu. Bet kādas pēdējās vēstules es saņēmu! Bērni bija sarakstījuši tik daudz labu teikumu par nometni, gandrīz apraudājos, tāpēc man nekas cits neatlika, kā veikt vēl pēdējos darbiņus. 11.jūnijā vēstuļu draugus es apciemoju nometnes izskaņas pasākumā, jo vēlējos kaut uz brīdi būt kopā ar viņiem. Kā bija centušies, tādi kulināri, nav vārdam vietas – trīs veidu salātus pagatavojuši, vafeles, dzirkstošo ābolu un ņammīgo pīrāgu sacepuši, galdu servējuši.
Un pats pēdējais ir, lūk, šis darbiņš. Bērni man lūdza pārsūtīt viņu rakstītās vēstulītes uz laikrakstu “Dzirkstele”, jo te viņus jauki uzņēma un visu izrādīja Ginta (paldies viņai un visam kolektīvam), tāpēc nometnieki apsolīja mēģināt kaut ko uzrakstīt. Tad nu es kā vecākais un pieredzējušākais visas domas apkopoju un viņu vēlmi izpildīju.
Gribētu saviem draugiem – Evai, Diānai, Eilai, Elīnām, Klintai, Denijai, Ditai, Renātei, Elvim, Elvijam, Miķelim, Jurģim, Artūram, Paulam – pateikt: čau, čau, gaidiet mani atkal nākamvasar, bet varbūt es parādos arī kaut kad pavisam negaidīti!
Nometnes TMDŽ Karlsons
