“Esmu Latgales lauku meitene, dzimusi Līksnas sādžā (pagastā), kas atrodas 20 kilometrus no Daugavpils,” sarunu sāk Gulbenes Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” vadītāja Biruta Višņakova.
“Esmu Latgales lauku meitene, dzimusi Līksnas sādžā (pagastā), kas atrodas 20 kilometrus no Daugavpils,” sarunu sāk Gulbenes Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” vadītāja Biruta Višņakova. Līksnai pieder viņas spilgtākās bērnības atmiņas, kuras cilvēks vislabāk spēj novērtēt tad, kad nodzīvotie gadi savirknējušies vairākos desmitos.
Jaunībā pagātnes atmiņām neatliek laika, jo visa pasaule ir kā neliela, vienam vien piederoša sala. Šķiet, – visas pasaules durvis ir atvērušās, lai pa tām ielaistu tevi – vienīgo. Dzimtas sakņu un tēva māju vērtības un svētības apzināšana nemanāmi atnāk vēlāk. Biruta domā, ka tas ir dabas mainības likums, kas iedarbojas arī uz cilvēkiem.
Caur pīpeņu pļavām pretim jaunībai
Vienmēr, kad pļavas tinas pīpeņu baltajā ziedu segā, Biruta domās ir kopā ar Līksnas zaļajiem laukiem. Basām kājām viņa nostājas uz takas vecāku mājas pagalma vidū un klusi mēģina piktoties, kad pēc nesaskaitāmiem un nekad nepadarāmiem lauku darbiem māmuļa norāda, ka atpūšoties koka traukā vēl jāsakapā biešu lapas. Ai, kā pusaugu meitenei tas nepaticis. Arī par ūdensspaiņu smagumu, kas no akas nesti uz ganībām, lai padzirdītu aitas, Biruta šodien tikai pasmaida. Māmuļa liegusi pieliet tos pilnus līdz malām, bet vai meita toreiz klausījusi? Iespējami ātrāk visu gribējusi padarīt.
Bērnības atmiņas Birutai vienmēr palīdzējušas apzināties sevi. “Ļaujoties dzīves straujajam skrējienam, cilvēks uz brīdi apstājas un saprot, ka pats sev kļuvis svešs. Viņš skrien, jo vēlas visu paspēt. Iet laiks, un pēkšņi nesaproti, vai tava skriešana kādam vispār ir vajadzīga?” Biruta ļaujas pārdomām.
“Jautājumam nav atbildes, tāpēc tu apjūc un mēģini sevi atklāt it kā no jauna. Tad vislabāk palīdz bērnības atmiņas.” Cauri tām un balto pīpeņu pļavām Biruta gājusi pretim jaunībai. Katru gadu viņa kopā ar tuviniekiem mēro ceļu uz Līksnas kapsētu, kur apglabāts tēvs un māmuļa.
“Tāda bija viņu vēlēšanās. Vairs nav kam pajautāt, bet domāju, ka vecāku izvēle ir bijusi pareiza, jo, apciemojot viņus, es vienmēr atgriežos bērnības zemē, kur sasveicinos ar dzimto skolu, baznīcu un cilvēkiem.”
Svaru kausā liek dzīves lielākās vērtības
Visgrūtāk cilvēkam ir izsvērt, kas viņā labs, kas – slikts. Arī Birutai, tāpēc viņa ik pa laikam ļaujas sarunai, kurā piedalās pašas sirdsapziņa. Dialoga lielākā vērtība – atskārsme, kas dzīvē bijis un ir galvenais, pēc kā vēl jātiecas.
“Vissvarīgākais manā dzīvē ir ģimene, mani mīļie un tuvie cilvēki. Es bieži pārskatu fotogrāfijas. Īpaši svētdienās, kad dienu veltu garam, nevis kalpoju miesai. Kādreizējā mammas istabā, kur tagad atrodas stelles, izvietoju arī aizgājušo tuvinieku fotogrāfijas, radot noskaņu, ka viņi vienmēr ir kopā ar mani. Tas dod spēku. Arvien vairāk sevī saskatu iekšēju līdzību ar mammu un atklāju, ka daudzās situācijās rīkojos tā, kā rīkotos viņa”.
Kopš māmuļas nāves ir pagājuši četri gadi, Biruta, viņu atceroties, nespēj slāpēt acīs sariesušās asaras. Klausos viņas teiktajā un saprotu, cik daudz patiesības rodams vārdos: “Ja maniem mīļajiem cilvēkiem viss ir labi, arī man ir labi.”
Uzzīmē traktorista – pirmrindnieka portretu
Biruta bērnībā daudz zīmējusi. Nevienam no vecākiem nepiemitis mākslinieka talants, tāpēc viņa šo prasmi pielīdzina Dieva dāvanai. Sākumā uz papīra lapām viņa likusi uzplaukt fantastiskiem ziediem un draiskoties dažādiem dzīvniekiem. Vēlāk cītīgi zīmējusi portretus, kuros prototipi pazinuši sevi. Viņa atceras, ka saņēmusi arī pasūtījumu – uzzīmēt traktorista – pirmrindnieka portretu. Birutas tēvs labprāt dižojies ar meitas mākslinieces spējām, bet, pamanīdams, ka zīmēšanas dēļ meita dažkārt mēģina izvairīties no darba saimniecībā, viņš ik pa laikam atkārtojis, ka ar zīmēšanu iztiku nevar nopelnīt, tikai izniekot laiku. Lai gan zīmēšana nav Birutas pamatdarbs, tā vienmēr bijusi vajadzīga. Arī pēc Līksnas pamatskolas beigšanas, iestājoties Rēzeknes mākslas vidusskolā, kas šodien pārdēvēta par koledžu, aušanas nodaļā.
“Brīnos, ka 14 gadu vecumā spēju būt tik praktiska, izvēloties aušanu, lai gan pirms tam nebiju sēdējusi stellēs, jo sādžā bija tikai viena audēja. Man bija vienalga, kur mācīties, bet visu izšķīra fakts, ka arī audējām būs jāzīmē. Vēlāk vilties nevajadzēja, jo mācību programma bija interesanta. Sākumā daudz gleznojām un zīmējām, tikai vēlāk sēdējām stellēs.”
Rēzeknē pavadītos gadus Biruta atceras ar prieku. Tas bijis draudzības un jaunības trauksmes pārpilns laiks. Pieticis visa – piedzīvojumu un trakulību. Kad šķitis, ka dzīve skolas kopmītnēs kļuvusi neinteresanta, Biruta kopā ar istabas biedrēm to padarījušas raibāku. “Ārējais izskats ne vienmēr atklāj cilvēka būtību. Es spēju būt ļoti draiskulīga.”
Liktenīgai nejaušībai ir burvju spēks
Valsts sadale. Šo vārdu nozīmi zina daudzi. Īpaši tie, kas profesiju apguvuši septiņdesmitajos gados. Citam pēc cita jaunajiem speciālistiem tolaik vajadzēja stāties sadales komisijas priekšā, ar parakstu apliecinot, ka dosies strādāt uz konkrētu pagastu vai pilsētu. Birutai piedāvāts darbs Kārsavā un Gulbenē.
Šodien viņa ar nožēlu atzīst, ka jaunībā kautrējusies par to, ka ir dzimusi Latgalē, jo daudziem pret latgaļu valodu bijusi nievājoša attieksme. Arī Biruta centusies atbrīvoties no latgaliskajiem akcentiem, pieņemdama darba piedāvājumu Gulbenē.
“Radās pārpratums. Lai gan pieprasījumu skolai bija sūtījis sadzīves pakalpojumu kombināts, nezin kāpēc iedomājos, ka par darbu jāinteresējas Gulbenes kultūras namā. Direktore bija Gaida Deksne.
Uzzinājusi, kāpēc esmu ieradusies, viņa nekavējoties bilda, ka Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” vadītāja ir saslimusi, tāpēc vajadzīga vietniece. Nedomājot piekritu, bet kombināts gadu iztika bez aušanas speciālistes.” Liktenīgā nejaušība ir kā burvju vara, kas Birutu tur kopā ar “Sagšu” kopš 1973.gada.
Jutusies kā eksāmenu komisijas priekšā
Pirmā tikšanās ar studijas dalībniecēm izvērtusies amizanta. Biruta nostājusies pusmūža sievu priekšā minikleitiņā ar pusgarajām zeķēm kājās. Toreizējais biklums un nedrošība vārdos nav izsakāmi. Viņa jutusies kā nozīmīga valsts eksāmena komisijas priekšā. Rokdarbnieces sēdējušas un, slēpjot smaidu lūpu kaktiņos, gaidījušas, ko meitēns sacīs, kā rīkosies. Satikušās divas viena otrai pakārtotas vērtības – teorētiskās zināšanas un praktiskā darba pieredze.
Birutai ilgu laiku šķitis, ka viņa staigā pa purvu, kur pamats līgojas zem kājām, bet katra diena – kārtējais pārbaudījums.
“Nezinu, vai tas bija apzināti vai neapzināti, bet kopīgi apmeklētās izstādēs sievas cita pēc citas nāca man klāt un vaicāja, kādā tehnikā ir austs galdauts, dvielis vai sega. Nevēlējos būt gudrāka par viņām, bet arī izgāšanās nebija pieņemama.” Nekas cits Birutai neatlicis, kā visu vēlreiz atkārtot un daudz ko iemācīties no jauna.
“Gulbene ir kļuvusi par manu pilsētu. Varbūt tāpēc, ka te satiku mīlestību, kas cilvēka dzīvē spēj izšķirt visu, liekot pieņemt visnegaidītākos lēmumus. Šodien saprotu, ka neko negribu mainīt no tā, ko esmu piedzīvojusi. Ir bijušas kļūdas, vilšanās un skumji brīži, bet tie ir vajadzīgi, lai mēs spētu novērtēt to, kas ir labs.”
Vienīgais, ko Biruta nedaudz nožēlo, ka pēc Rēzeknes mākslas vidusskolas nav mācījusies tālāk. Spert soli pārmaiņu laika slieksnim viņai palīdzējuši kursi, kas reizi ceturksnī notiek Rīgā. Tajos Biruta vēlreiz sapratusi, ka cilvēkam, ja viņš nestrādā, šodien nekas nepienākas.
Gribas padižoties ar “Sagšu”
Šodien rokdarbnieces Birutas zināšanas nepārbauda, bet tām uzticas, izveidojot abpusēji radošu saikni. “Vienmēr esmu vēlējusies padižoties ar “Sagšu”, nevis lai gūtu gandarījumu sev, bet izceltu studijas sievu veikuma vienreizīgumu, caur to atklājot un liekot iepazīt Gulbenes cilvēkus. Mēs strādājam, veidojot sava novada tradīcijām atbilstošus darbus.”
Pēc vasaras pārtraukuma, sākoties jaunai darba sezonai, studijas dalībnieces un vadītāja pārrunājot, kādas būs darbu tēmas, kādām izstādēm gatavosies, kādos pasākumos piedalīsies, kādas krāsu nianses akcentēs.
Biruta reizēm mēdzot būt egoistiska un uzspiežot savas norādes. Pienākumos ietilpst arī materiālu sarūpēšana, tāpēc viņa cītīgi apzinot individuālos izplatītājus un mērojot ceļu uz Rīgu. “Esmu klāt visur, kur ir vajadzīgs mans padoms. Gadiem ejot, vispirms pati sev izvirzu arvien augstākus mērķus, dzīves piepildījumu meklējot un atrodot radošajā darbībā, lai visiem lepni teiktu, ka esmu no Gulbenes.”
***
Ko saka citi
Inese Stalīdzāne par Birutu:
– Biruta ir apveltīta ar ļoti lielu pienākuma apziņu. Ar brīnišķīgu latviskās krāsas izpratni. Viņa ir tā klusā, kas nemanāmi un pacietīgi kaut ko dara, lai negaidot uzplauktu kā brīnumains zieds, atklājot fantastisku padarītā rezultātu.
