Mana skola, mana pirmā skola Krustalīces krastos allaž mīļa ir.
Mana skola, mana pirmā skola
Krustalīces krastos allaž mīļa ir;
Aiziet gadi, dzīve daudz ko sola,
Tikai atmiņas vēl gaišās lapas šķir.
Mīlu skolu Sarkano, tā – pirmā,
Noslīd asara, burts sašķobījies
līks;
Laima dāvā kumeliņu sirmo,
Kas ir atkal pirmais un tik
vajadzīgs.
Kumeļš nes uz visām debess
pusēm,
Nav ne aptverams, kā gadu zirgi
trauc;
Tikai visi skolotāji klusē,
Viņiem ļoti sāp, ka ardievas vien
sauc.
Vēsture lai glabā skolu veco,
Krātās atziņas nu liesmu mēles
rij;
– Skolotāj, liec citu somu plecā!
– Jāizklīst, lai pirmā skola teic
“reiz bij”.
Diena pēdējā, vēl visi kopā,
Vārdus sirsnīgākos gribas pateikt
man:
– Nesanāksim vairs kā bites stropā,
Tomēr mīlam tevi! – skolai dziesma
skan.
