Lai cik grūti bija iedomāties, ka Gulbenes pamatskola tiks likvidēta, tas tomēr tagad ir acīmredzams fakts.
Lai cik grūti bija iedomāties, ka Gulbenes pamatskola tiks likvidēta, tas tomēr tagad ir acīmredzams fakts.
Sevišķi grūti tas bija 8.klasei, un manas meitenes acīs pavasaris bija ienesis arī skumjas. Sāpēja, domājot par šķiršanos no skolas un skolotājiem, no tā, pie kā bija tā pierasts, sākot jau no sagatavošanas klasītes. Un vēlēšanās kļūt par Gulbenes pamatskolas absolventi palika neizsapņots sapnis. Nav bijis tādas dienas, kad būtu bijusi nevēlēšanās iet uz skolu, pat slima meita dažreiz gāja uz skolu, dzīvodama līdzi visam, kas noris skolā (būdama aktīviste gan sportā, gan tautiskajās dejās, gan zīmēšanā).
Direktore Maruta Blumberga vienmēr ir bijis cilvēks, ar kuru gan skolēni, gan vecāki varējuši izrunāties no sirds. Saprotoša un gādīga. Pateicoties viņai, skolā vienmēr ir bijis gaiši un mājīgi.
Tagad cilvēkiem ir tik svešas citu bēdas, līdzjūtība un sapratne, otru uzklausot. Tagad vispopulārākais vārds ir “mans”! Svarīgas ir tikai rūpes pašiem par sevi, savas mantas krāšana, moderna un stilīga ģērbšanās. Arī mūsu mīļās, sirmās vecmāmiņas, kuras mācījušas adīt gan zeķes, gan cimdus, liekas, mums daudziem kļuvušas tik tālas. Ir radusies neredzama plaisa cilvēku starpā, kas šķir vienu no otra. Un drīz arī pašadītas lietas šķitīs nemodernas un vecmodīgas.
Gulbenes pamatskolas labā aura bija jūtama, jau pārkāpjot tās slieksni, mīļums sajūtams jau ienākot. Siltums krāsnīs, tīrība, gaišums. Vecāki varēja justies droši, gaidot bērnus no skolas mājās. Šis sirdsmiers bija saglabājies gadu garumā.
Skola savus skolēnus apgādāja arī ar mācību grāmatām, un tas bija liels atspaids daudzām ģimenēm. Skolai bija sava avīze “Re, kā!”, kurā bija lasāms par visiem skolā notiekošajiem jaunumiem un gaidāmajiem pasākumiem. Bija lielisks koris, tautas deju kolektīvs, dramatiskais pulciņš.
Cik rūgti ir teikt vārdu “bija”!
Skolai tomēr bija jāpaliek…
Viss labais ir ātri aizmirsts vecais.
Tu, skola Sarkanā,
Tu, gaismas pils,
Vai lemts tev nebūtībā aiziet?
Jo tavos gaišos gaiteņos
Nu neskanēs vairs skolas bērnu
čalas
Un mazās kājas
Jautrus dejas soļus nedies.
Bet skolas labais gariņš
Paliks vienmēr skolai uzticīgs.
Un cerēs vēl un ticēs
Brīnumam…
Kas kādreiz varbūt atnāks…
Cerēsim, ka Sarkanā gaismas pils kādreiz atdzims no jauna. Neļausim laika zobam atņemt mums mūsu labās domas, darbus un cerības, jo tas vieno cilvēkus.
Paldies visiem Gulbenes pamatskolas skolotājiem un direktorei par labestību un mācību stundām, par visu, kas ir gājis cauri gadu desmitiem.
