Vasaras garajās brīvdienās, kad bieži vien bērni sūrojas par garlaicību, gulbenietis Didzis Gorbenko par to nesūdzas, jo viņš nodarbojas ar motosportu.
Vasaras garajās brīvdienās, kad bieži vien bērni sūrojas par garlaicību, gulbenietis Didzis Gorbenko par to nesūdzas, jo viņš nodarbojas ar motosportu.
Didzis Bērzu pamatskolas 5.klasi beidza kā viens no labākajiem skolēniem, rūpējas par divām pieradinātām žurkām, kāmīti un akvārija zivtiņām un sapņo savu vislielāko sapni – turpināt izaugsmi motosportā.
“Tētis agrāk mani vizināja uz mopēda bākas. Labi atceros, kā man atļāva pirmoreiz stūrēt. Es parāvu stūri, un abi iebraucām grāvī. Tomēr no tā nenobijos. Man bija septiņi gadi, kad pats sāku braukt ar mopēdu. Pagājušajā gadā tētis sev nopirka čehu motociklu. Pirmajā dienā iedeva pabraukt arī man. Vēl bija sniegs, bet viņš mani aizveda uz trasi. Braucu es, brauca viņš, es kritu, un arī viņš krita. Pats nemaz nevarēju smago motociklu piecelt, kad uz tā uzsēdos, ar kājām nevarēju aizsniegt zemi, bet es gribēju braukt, un tā motocikls kļuva par manējo,” atminas Didzis.
Sākums – nelaimīgs
Mamma Gita atceras, ka Didzis jau sen jūsmojis par močiem. “Toreiz nodomāju – sapnis par motociklu piepildīsies tikai tad, kad Didzim būs 15 vai 16 gadi. Gaidot Jauno gadu, mājās visi Ziemassvētku vecītim rakstījām vēstuli par kāroto dāvanu. Didzis gan skolā, gan mājās rakstīja par sporta motociklu. Sadedzinājām visus lūgumus un aprīlī pilnīgi nejauši iegādājāmies čehu motociklu. Vai nav jātic brīnumam?” atceras mamma.
Īsā laikā Didzis ticis arī pie “Yamahas” motocikla, ar to gan braukt bijis bailīgāk.Uzdodot gāzi,priekšējais rats rāvies uz augšu. Mīļā hobija dēļ pagājušajā vasarā Didzis guvis smagu traumu, trenējoties Staru trasē. Pirms tam kopā ar tēti izstaigājis un novērtējis katru tramplīnu, tikai par vienu šaubījies un nezinājis, kā to pievarēt. Otrajā aplī tieši uz šī tramplīna Didzis krita un lauza kāju. Bija jāatsakās no brauciena uz orientēšanās sporta sacensībām Šveicē. Trauma bija tik nopietna, ka vajadzēja Rīgā veikt operāciju.
“Kad biju slimnīcā, mediķi gribēja sagriezt motosportista ādas bikses, lai tiktu klāt pie traumētās vietas. Par biksēm es biju vairāk satraucies nekā par kāju,” saka Didzis. Pēc šā kritiena domās motosportam bija pateiktas ardievas. “Es cerēju, ka pēc šī negadījuma Didzis uz trasi vairs nevēlēsies doties. Tomēr nekā. Tiklīdz atveseļojās, tā atkal vēlējās turpināt iesākto,” saka mamma.
Šogad jau ir iegādāts cits “Yamaha” motocikls, vecāki nopirkuši licenci, lai dēls varētu piedalīties sacensībās. Ir startēts jau trijās pirmajās sacensībās.
Pateicas tēta atbalstam
Tētis Aleksandrs smej, ka nu vairs nezina, kas ir ģimenes budžets. “Paši smejamies, ka dēlam ar šo dārgo sporta veidu ļaujam nodarboties tādēļ, ka tas ir manas bērnības sapnis,” piebilst Aleksandrs.
Gulbenē nav motokluba, līdz ar to nav arī profesionāļu, kam lūgt padomu. Didzis tagad startē “Apes” motokluba sastāvā. Gulbenē nav arī treneru. Didža treneris ir tēvs. Didzis pats kautrīgi piebilst, ka mīl tēti, jo tikai, pateicoties tētim, piepildījies viņa sapnis. Tētis garāžā pavada nakts stundas, lai sagatavotu motociklu sacensībām un treniņiem. Kad Didzis ir kopā ar tēti, sarunu galvenais temats ir motosports. Arī sacensību kalendāru abi kopīgi pāršķirsta un izvērtē, uz kurām sacensībām doties. “Tētis ir sponsors, tehniķis, līdzjutējs un treneris. Viss vienā personā,” saka mamma.
Vien Didzis ar tēti zina, kas notiek sacensību starplaikos un pēc sacensībām. Maijā Didzis startēja Baltijas valstu junioru čempionātā motosportā Staru trasē. Jau pēc pirmā brauciena pievīlusi tehnika. Kāds no sāncenšiem uzbrauca virsū, salauza izpūtēju un cilindru. Daudzi teikuši, ka Didzim šīs sacensības ir galā. Tomēr tētis motociklu ātri pārvedis mājās un pa stundu “pārjaucis” motoru, un ātri devies atpakaļ uz trasi. Didzis jau ar asarām acīm bija atteicies no sacensībām, tomēr spēja sadūšoties un visu sākt no gala. Lai arī vienā braucienā nepiedalījās, beidzamo vietu neieguva. Par to pašam sacensību dalībniekam bija vislielākais prieks. Pirmās sacensības bija Ainažos, trešās – Stelpē, Bauskas rajonā. 11.jūlijā iecerēts doties uz “Vaidavas kausa” izcīņu.
Klasesbiedri nezina
“Esmu domājusi, ko motosports Didzim var dot un iemācīt. Noteikti, ka gribasspēku, spēju tikt galā ar sevi, vīrišķību, vēlēšanos visu paveikt līdz galam. Es sevi mierinu, ka traumas var gūt visur,” saka mamma, bet Didzis pats piebilst, ka viņam patīk motosports tādēļ, ka ir iespējams izbaudīt lidojumu. “Tramplīnus. Uzlecot tramplīnā, ir jāzina, kā piezemēties. Tas dod reakciju. Varbūt tādēļ man labi iet matemātikā”.
Jautāju, vai Didža klasesbiedri, īpaši puikas, nav nedaudz skaudīgi, ka viņam jau trešais sporta motocikls un ka viņš ir spējis izjust īstu ātrumu un cīņas garu. Didzis kautrīgi piebilst, ka klasesbiedri par viņa hobiju nemaz nezina, jo Didzis par to nav daudz stāstījis. Visu, kas viņam dārgs, turot tikai pie sirds. Skolotājas gan līdzi dzīvo, īpaši sporta skolotāja Sarmīte Gobiņa, kas nedaudz vīlusies, jo Didzis mazāk laika atvēl orientēšanās sportam.
“Domāju, ka orientēšanās sports daudz palīdzējis. Citu zēnu treneri ir bijuši pārsteigti par Didža izturību. Katrs sporta veids cits citu papildina, un pieļauju, ka izturību viņš guvis tieši no orientēšanās,” uzskata mamma.
Visu dod tikai bērnam
Didža vecāki neslēpj, ka dēla aizraušanās ir pārlieku dārgs prieks. Trūkst līdzekļu, taču viņi ir apņēmības pilni meklēt sponsorus. Ņemot vērā dārgās motocikla remonta un uzturēšanas izmaksas, viena treniņa stunda maksā apmēram 30 latus. Savukārt licence, lai piedalītos šāgada sacensībās, vien izmaksājusi vairākus desmitus latu.
“Tomēr esmu pārliecināta – cik daudz vecāki iegulda bērnā, tik arī saņem pretī. Esam līdz ar viņu ieinteresējušies par šo sporta veidu. Es uz sacensībām līdzi dodos kā barotāja. Pirmajās sacensībās smērēju maizītes, tikai vēlāk sapratu, ka viņam pārtraukuma laikā jāsaņem pēc iespējas ogļhidrātiem bagātāks uzturs, jo tas ir enerģijas avots. Tādēļ Didzis tiek arī pie šokolādēm, konfektēm,” saka Gita.
Aleksandrs atzīst, ka vēl jādomā par to, kā Didzim psiholoģiski sagatavoties sacensībām. Pieviļ starts, jo Didzim grūti pārvarēt satraukumu. Ir bijuši mirkļi, kad viņš viss trīc. Didzis stāsta, ka puiši sacensībās uzvedas dažādi. Reizēm pat kaujas.
“Stāvu malā un meklēju Didzi tikai ar acīm. Palīdzēt jau neko nevar. Vien stāvēt malā un lūgt Dievu,” saka Gita un piebilst, ka ir prasīga mamma, varbūt pat nežēlīga, jo bērniem liek daudz strādāt un mācīties. Bet Didzis atzīst, ka labāku vecāku nemēdz būt, jo viņi ir novērtējuši Didža lielāko sapni.
