Mani mīļie dzimtās puses ļaudis! Paldies par saulainajiem brīžiem, ko pavadīju Gulbenē 26.jūnijā, siltā dienā starp Jāņiem un Pēteriem. Jūs mani aizvedāt uz manu 90 gadu pirmo desmitgadi.
Mani mīļie dzimtās puses ļaudis! Paldies par saulainajiem brīžiem, ko pavadīju Gulbenē 26.jūnijā, siltā dienā starp Jāņiem un Pēteriem. Jūs mani aizvedāt uz manu 90 gadu pirmo desmitgadi.
Un atkal kā mazais Kārlītis iebridu Gaujā pie vecās Sinoles pagastmājas. Atkal piecu gadu vecumā apsēdos uz vectēva “Jēricu” siltā mūrīša. Septiņus gadus sasniedzis, spēru pirmos soļus Lizuma vecajā skolā, lai ar prātu dedzīgu censtos iekrāt gudrību (iz pirmās mācību grāmatas “Skolas maize”). Lūk, 1923.gadā turpat skolā pirmā loma, iestudējot J.Poruka “Kauju pie Knipskas” – Sapuliņš.
Tad ceļš uz Tirzu (tēvs – pagasta darbvedis) mācības Tirzas draudzes skolā – kā pakāpiens uz Cesvaines ģimnāziju. Tad jau biju iegājis otrās desmitgades sākumā un varētu sākties cits stāsts. Bet, par Tirzas periodu runājot, nevaru nepieminēt Tirzas biedrības namu. Uz skatuves ar priekškaru, kur gleznoti 30 ozoli, spēlēju jau nozīmīgāku lomu Arnolda un Baha komēdijā “Ceļš uz elli” – ērģelnieks Jēris Jēriņš. Pirmizrāde 1931.gada 24.augustā (lūk, pat atceros datumu).
Nu gan esmu aizrāvies ar atmiņu stāstiem, bet laikam “atmiņas ir vienīgā paradīze, no kuras mūs neviens nevar izdzīt.”
Atgriezīsimies no jaunības sapņojuma šodienā, kura arī ir skaista, neskatoties uz maniem 90 gadiem. Par to man jāpateicas jums visiem – manas dzimtās puses ļaudīm. Mans nams vēl tagad smaržo no krāšņo ziedu klēpjiem un jāņuzālēm.
Par to paldies visiem, kas šo dienu vērta par īstiem svētkiem. Paldies Gulbenes Vēstures un mākslas muzejam, kas rada iespēju no Smiļģa teātra muzeja izveidot tādu ekspozīciju manā dzimtajā pusē – “Kihnu Jena ceļojums 90 gadu garumā”. Tas ir ieskats manos 65 darba gados mana mūža darbavietā – Latvijas Nacionālajā teātrī.
Vēlreiz spiežu roku un pateicos visiem, kuri mani mīļi sagaidīja un sveica manā 90.gadskārtā.
Vienmēr jūsu Kārlis Sebris
