Uz dabas fona ritējušas prieka, dvēseles miera, kaislību un arī sūrmes pilnas dienas. Bet tāpat kā migla, celdamās no Urdaviņas līčiem un pļavām, sapludina dabas kontūras pelēki baltā miglas plīvurā, arī atmiņā senāki notikumi pabālē.
73.
Uz dabas fona ritējušas prieka, dvēseles miera, kaislību un arī sūrmes pilnas dienas. Bet tāpat kā migla, celdamās no Urdaviņas līčiem un pļavām, sapludina dabas kontūras pelēki baltā miglas plīvurā, arī atmiņā senāki notikumi pabālē. Notikumi, kas risinājušies Dālderkalna tuvumā agrajā pavasarī, kļuvuši par laika atskaites punktu. Ļaudis vēl labu laika sprīdi runās: “Atceries! Tas bija toreiz, kad laupīja Silaines veikalu un bandīti patvērās Aploku tūristu mājās, tas bija tad, kad nositās Zigurds…”
Pēc vairākiem mēnešiem, kas aizritējuši, kopš šis notikums satricināja Silaini un tās apkārtni, nav vēl laikrakstos publicēts notikušā procesa atspoguļojums, visi materiāli krājas tiesas mājā biezās dokumentu mapēs, tikai daži žurnālisti, apsteidzot notikumus, uzzinājuši atsevišķu izmeklētāju izteikumus. Lieta atrodas izmeklēšanā, un apcietinātos vēl sauc tikai par aizdomās turamajiem, ne noziedzniekiem, viņi aiz restēm gaida spriedumu. Dažreiz šādi izmeklēšanas procesi ievelkas gadu garumā, jo noziegumu virknēs nav tikai dažas epizodes, bet vesels samudžināts kamols, pie kura atritināšanas un patiesības noskaidrošanas strādā veselas izmeklētāju grupas. Silainē valda relatīvs miers, bet kurš gan var apgalvot, vai apkārtnē neveidojas jaunas narkomānu, laupītāju un slepkavnieku grupas, kas mazpilsētiņu izvēlējušās par savu pagaidu uzturēšanās un darbošanās vietu? Ļaunuma sēkla taču ir kā grūti apkarojamais latvānis, kas arī apsēdis Latvijas āres, un nezāles arvien ir dzīvelīgākas par kultūraugu…
Visvairāk par agrajā pavasarī notikušo Larisas veikala laupīšanu no vietējiem ļaudīm zina Haralda ģimene, Apsīši un Larisa. Te, Aploku viesu mājas pirtiņā, kādu laiku pēc šī notikuma Haralds, turot doto vārdu par policijas vīru atpūtas organizēšanu, sarīkoja kopā ar Larisu varas pārstāvjiem svētkus. Viņi to galu galā bija pelnījuši. Tad arī tika daudz kas pārrunāts, tā sakot, neoficiālā līmenī. No šīs tikšanās reizes Haralds ieguvis jaunus draugus policijas aprindās. Policijas priekšnieks Ozoliņš tiešām kā pirts viesis izrādījās humora un labestības pilns vīrs un, “par parādīto drošsirdību, aizstāvot visu notikumā iesaistīto godīgo cilvēku dzīvības”, kā to formulēja pats mākslinieks, saņēma Haralda mīļāko gleznu par piemiņu: kluso dabu ar mežacūkas ādu, kuru iekāroja noziedznieku “virsaitis”, tā sauktais Līkums, kas patiesībā nav tas cilvēks, par kuru uzdevies. Viņam ir pavisam cits vārds un uzvārds, bet noziedzīgajās aprindās viņa iesauka ir Ādainis. Par viņu esot īpašs stāsts. Tas esot izrādījies jau vairākus gadus meklētais sieviešu graizītājs, arī Larisas sakropļotājs un šoreiz arī Silaines epizodes vadītājs un valsts mēroga narkotiku dīlera labā roka, kas plašā apkaimē organizē narkobiznesu un reizēm arī laupīšanas. Vēlāk arī Dzidra un Larisa noziedznieka atpazīšanā norādījusi, ka tas ir Vitauts Līkums, cilvēks, kas visādi centies iegūt Dzidras labvēlību. Kādi būtu viņa tālākie gājieni, var tikai minēt. Nenoliedzami, Larisa nebija ne pirmā un arī ne pēdējā, par ko tīksminājās maniaks. Esot pieņēmums, ka sieviešu slepkavošanas tieksmi viņš uzkurinot ar narkotiku lietošanu, bet tas esot tikai pieņēmums. Arī pastāvīga dzīvesvieta viņam esot tālu no agrāk tik mierīgās Silaines. Te viņš paslēpies tikai uz īsu laiku, jo viņu jau krietnu laiku meklējot citā novadā.
Viss patiesībā Silaines veikalā noritējis tā, kā to stāstīja policijas priekšnieks Ozoliņš:
“Opelis” ar Haraldam jau zināmo valsts numuru DE 84-86 novietots veikala nenožogotajā pagalma daļā vai nu jau iepriekšējā naktī, vai agri no rīta, tiešo laiku, kad tas atbraucis, novērotājs – policists īsti nav piefiksējis, jo turpat stāvējušas vēl dažas mašīnas, kas ne vienreiz vien aizbraukušas un atkal atgriezušās… “Opelis” tā arī nostāvējis līdz rītam kādus piecdesmit metrus no veikala noliktavas durvīm. Mašīnas šoferis bijis pagarā ādas mētelī ģērbies vīrietis, kas mašīnas durvis atstājis nepieslēgtas un, kā iegājis trīsstāvu mājas parādes durvīs, pie kurām piebraucis, tā arī nav parādijies līdz pat veikala laupīšanas noteiktajai minūtei.
pielāgoties nākošajai modei un jaunajām prasībām. Varbūt pēc daudziem gadu desmitiem un varbūt pat simtiem tā pati vecā leģenda atkal tiks atrasta un vēstīs nākošajām dālderkalna paaudzēm, ka kalnā ir aprakts pods ar zelta naudu, un kas to atradīs, tas dzīvos laimīgi.
2003. gadā. Janvāris- maijs
