Neviens nevar noliegt, ka naudas glabāšana zeķē ir vienmuļīga nodarbošanās. Cilvēks saņem lielāku naudas žūksni un, lai nebūtu tūlīt jāskrien uz krājkasi, cenšas to noslēpt no svešām acīm turpat – mājā.
Neviens nevar noliegt, ka naudas glabāšana zeķē ir vienmuļīga nodarbošanās. Cilvēks saņem lielāku naudas žūksni un, lai nebūtu tūlīt jāskrien uz krājkasi, cenšas to noslēpt no svešām acīm turpat – mājā. Un nav nemaz neinteresanti: jebkurā laikā vari naudu savos pirkstos apčamdīt, pārskaitīt, ja ir vēlēšanās, vajadzība, kādu naudasgabalu no kopējās naudas kaudzes noņemt, iztērēt. Šāda glabāšana daudzās mājās ir parasta lieta. Protams, tā ir arī drosme.
Mana dzīvokļa kaimiņiene – Vēlijas jaunkundze – naudu glabāja grāmatā “Vējiem līdzi”. Bet reiz bija atnācis kāds vecs kavalieris, ko savulaik viņa atraidījusi par pārmērīgu dzeršanu. Bijušais brūtgāns promejot palūdzis iedot lasīšanai kādu grāmatu. Un Vēlijas jaunkundze, negribēdama bijušā kavaliera lūgumam atteikt, jo puisis viņai paticis, tikai tā dzeršana traucējusi, iedevusi grāmatu “Vējiem līdzi”, piemirsdama, ka tajā glabājās 500 rubļu. Pēc tam veco paziņu vairāk neesot manījusi.
Arī Čibes Otīliju vajāja naudas glabāšanas mānija. Pie tam viņa jau no dzimšanas skopulību bija mantojusi no savas mātes, kas pirmajos Ulmaņlaikos staigājusi kankaros, bet naudu krājusi zeķē, ko karalaikā nolaupījuši mežabrāļi.
Vispār Otīlija bija cieta rakstura sieviete. Vīrs sašutis varēja stundām ap viņu klanīties, bet nevarēja kapeiku izdabūt. Ne velti smējās: no miroņa vieglāk pirdienu izspies kā no Čibes Otīlijas kapeiku! Tikai Otīlijas stingrā rakstura dēļ Čibēm bija sava privātmāja, pilna bufete ar čehu kristāliem…
Otīlijas vienīgā meita Marianna mācījās Rīgā, un mamma meitai kāzās bija ieplānojusi uzdāvināt mašīnu. Toreiz tā bija modē. Krājums Otīlijai bija diezgan pamatīgs – veseli desmit tūkstoši rubļu. Paciņas sanumurētas un pārsietas ar zīda diegu, sabāztas kulītē. No sākuma kulīte glabājās veclaicīgā dīvāna veļas kastē, bet reiz Otīlijas vīrs bija atvedis līdzi paziņu, kas solījās veco grabažu pārtaisīt par jaunu. Padzirdējusi par dīvāna remontēšanu, Otīlija tūlīt metās uz lielo istabu, izķeksēja no dīvāna naudas kuli un ar vieglu roku iebikstīja kuli apaļās krāsns mutē. Vēl iegrūda dažas avīzes “Cīņa”, lai izskatītos, ka tur sabāzti veci papīra vīkšķi.
Vasarai ritot, dīvānu patiešām pārsēja un pārvilka ar jaunu mēbeļaudumu. Kad sākās miglainās un rudenīgās dienas, vienu sestdienas rītu Marianna piezvanīja no Rīgas, ka vakarā meita ieradīsies ar draugu Pēteri. Vēl viņa piekodināja, lai izkurina siltas istabas.
Otīlijai viss bija saplānots: lielajā istabā gulēs Marianna ar draugu, tādēļ vīram lika krāsni izkurināt labi siltu.
Kad atbrauca meita ar paziņu, Otīlijai, sēdinot pie bagātīgi klātā galda, bija bezgala daudz prieka. Bet tad paskatījās uz apaļo krāsni un iestenēdamās nogāzās gar zemi. Tur taču bija sadegusi visu laiku krātā nauda – desmit tūkstoši rubļu. Kā viņa tā varēja aizmirst, kur slēpusi bagātību. Pēc mēneša Otīliju Čibes kundzi atveda no Stradiņa slimnīcas knapi kustošu ar galīgi vārgu balsi un baltu galvu.
