VĒSTULE: Gulbenes novada pašvaldībai “Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu”

Cienījamie domes deputāti!

Publiskās atmiņas centrs (turpmāk – centrs) ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem.

2022. gada 24. februārī centrs izdeva Satversmē nostiprinātās komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanas oficiālos vietvārdos ieteikumus, nosūtīja ieteikumus visām pašvaldībām, tajā skaitā jūsu domei. Centrs oficiālu atbildi nav saņēmis.

Vēršam jūsu uzmanību, ka paralēli lietas morāli ētiskajai dimensijai un sociālpolitiskajai dimensijai pastāv lietas tiesiskā dimensija.

Latvijas Republikas Satversmes kodols ietver normu, ka valsts valoda ir latviešu valoda. Valsts valodas likuma 1. pants prezumē valodas aizsardzības pienākumu, šā likuma 18. pantā precizējot, ka vietu nosaukumi ietilpst šajā tvērumā. Ģeotelpiskās informācijas likuma 18. panta pirmā daļa tiešā tekstā nosaka vietvārdu aizsardzību. Arī šo normu deleģējumā izdoto noteikumu1 normas paredz, ka vietvārdiem, tajā skaitā adresācijas objektiem, izvēlas tādus nosaukumus, kas atbilst labiem tikumiem un ko apstiprina Valsts valodas centrs.

Jēdziens «labi tikumi» ir ģenerālklauzula, proti, atklāts juridisks jēdziens, ko precizē kazuistiskā ceļā.

Piemēram, Augstākā tiesa jau 2012. gada 30. novembra spriedumā lietā Nr. A42862709 SKA-505/2012 uzturēja spēkā, ka «[..] abstraktais jēdziens – „labi tikumi” katrā konkrētā gadījumā tiek noskaidrots, izmantojot ārpus tiesību normām esošus avotus, tādus kā morāle, sociālās vērtības, lietu dabiskā kārtība u.tml., kurus mēdz dēvēt par tiesību palīgavotiem. Noskaidrojot jēdziena „labi tikumi” juridisko
saturu šajā gadījumā, izmantojamas atziņas, kas ietvertas Augstākās tiesas prakses apkopojumā par Civillikuma 1415.panta piemērošanu» un ka «personas vārds un uzvārds identificē konkrētu personu. Vārds ir viens no cilvēka privātuma kodola elementiem, viens no cilvēka sevis kā personības apzināšanās pamatiem (sal. Senāta 2010.gada 17.novembra sprieduma lietā Nr. SKA-890/2010 13.punktu)», atgādinot arī, ka – «Aizsargājams ir arī mirušas personas gods un cieņa (sk., piemēram, Diāna Hamkova, Goda un cieņas krimināltiesiskā aizsardzība. Promocijas darba kopsavilkums, Rīga: Latvijas Universitāte, 2009., 10.–11. lpp, Christian Walter, Human dignity in German constitutional law.// The Principle of Respect for Human Dignity. Strasbourg: Council of Europe Publishing, 1999., p. 37).».

Tiesību normas paredz, ka par oficiāliem vietvārdiem izvēlas tādus ģeogrāfisko objektu nosaukumus, kas iekļaujas latviskajā kultūrvidē, sekmē tās vērtību saglabāšanu un attīstību un atbilst labiem tikumiem2. Attiecībā uz spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem esam spiesti norādīt, ka pat esošais normatīvais regulējums ir recipēts no 2000. gada 13. aprīlī pieņemtās Komerclikuma 29. panta piektās daļas, līdz ar to, izmantojot vēsturisko un teleoloģisko interpretācijas metodi, tiesību avots ir ar normu saistītā judikatūra. Tiesa ir norādījusi, ka likumdevēja mērķis ir bijis liegt izvēlēties nosaukumu, kas neatbilst labai publiskai kārtībai3.

Latvijas Republika Satversme paredz komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākumu. Latvijas Republikas Satversmē ir nostiprināts, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus. Šo konstitucionālo normu kopsakarā juridiski interpretējot iepriekš noskaidrojamo ģenerālklauzulu «labi tikumi» oficiālo vietvārdu normu kontekstā, jāuzsver, ka šī ģenerālklauzula nav interpretējama šauri, proti, tiesību zinātnē ir atzīts, ka «sabiedrības tikumība kā leģitīms mērķis aptver sabiedrībā valdošās sociālās un ētiskās normas, par ko pastāv konsenss, ka tās ir nepieciešamai sabiedrības harmoniskai funkcionēšanai»4. Tiesību pētnieks Egils Levits apstiprina šo tēzi5. Pašsaprotami, ka konstitūcijas īpaši šim nolūkam – sabiedrības leģistiskai integrācijai un konsolidācijai – veidotā preambulā ietvertās maksimas ir šis konsenss harmoniskai sabiedrības funkcionēšanai. Totalitāra režīma toponīmu esība un sociālā
iedarbība pretrunā šim konsensam, jo pārstāv Latvijas Republikas Satversmes ievadam pretēji vērstu sociālpolitisko naratīvu. Ar totalitārā okupācijas režīma valodas pārvaldību saistīto toponīmu maiņa ir pašsaprotams process, kas tiesiski izriet no Latvijas Republikas Satversmes spēkā esības un kas publiskās atmiņas sfērā ir publiski tiesisks pienākums no brīža, kad Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (turpmāk – LPSR) Augstākā Padome 1990. gada 4. maijā, pieņēmot deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», atzina starptautisko cilvēktiesību dokumentu spēku.

Suverēnas valsts prettiesiska sagrābšana un likvidēšana – šajā gadījumā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk – PSRS) veiktā Latvijas Republikas prettiesiskā okupācija un prettiesiskā aneksija – starptautiskajās tiesībās ir “jus cogens” normu pārkāpums, par kuru personu var saukt pie atbildības universālā jurisdikcijā – jebkura pasaules valsts un jebkurā laikā. Vēsturiskas personības kolaborācija jeb sadarbība ar okupācijas režīmu var tikt vērtēta dažādos līmeņos, taču tieša, instrumentāla dalība valsts prettiesiskā inkorporācijā okupētājvalstī neapšaubāmi ir dziļākais kolaborācijas līmenis.

Augsti vērtējam iniciatīvu beidzot likvidēt PSRS okupācijas totalitārā komunistiskā režīma, kā arī Krievijas impērijas rusifikācijas politikas toponīmus ielu nosaukumos, kā arī vēršam uzmanību, ka oficiālie nosaukumi nedz palielina, nedz samazina to personu, kuru vārdus tās nes, nepolitiskās darbības kultūrvēsturisko, saimniecisko vai māksliniecisko vērtību, bet atspoguļo Latvijas Republikas ārējo
normatīvo aktu nostādni pret faktu – neatkarīgas Latvijas Republikas esību un no tās Satversmes izrietošiem pilsoņu pienākumiem.

Arī 13. Saeimas atbildīgā komisija – Izglītības, kultūras un zinātnes komisija – ir vēl 2022. gada martā tās priekšsēdētāja Arvila Ašeradena peronā rakstveidā uzsvērusi komunistiskā totalitārā režīma oficiālo vietvārdu lietā, ka «šobrīd būtu atbilstošs brīdis rūpīgi pārskatīt arī citu ielu nosaukumus, lai pārliecinātos, ka vai tādā veidā netiek slavinātas tās vēsturiskās personības, kas darbojušās padomju laikā un piedalījušās nacionālo ideju vai sabiedrības iznīcināšanā, padomju ideju propagandēšanā».6

Rusifikācijas politika bija Krievijas Impērijas noteikta perioda fenomens, kā būtību turpināja komunistiskais totalitārais Padomju Sociālistisko Republiku Savienības režīms.

Saskaņā ar mūsu rīcībā esošo informāciju pašvaldības teritorijā ir šādi komunistisko totalitāro režīmu vai rusifikāciju godinošie oficiālie vietvārdi.

PSRS Augstākās Padomes Savienības Padomes locekles (vietu okupācijas varas komunistiskā totalitāra režīma funkcionāru visaugstākajā nomenklatūrā demonstrē apstākļi, ka 1950. gada 12. marta Staļina «vēlēšanu rezultātā» par Savienības Padomes cienīgiem tika atzīti, piemēram, Baltija kara apgabala priekšnieks, PSRS maršals Ovaness Bagramjans, LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš, LPSR valsts drošības ministrs Alfons Noviks, taču tādi okupētās Latvijas vadītāji kā LKP CK biroja loceklis, LKP CK orgāna «Cīņa» galvenais redaktors Kārlis Ozoliņš, LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis un LPSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins bija spiesti samierināties ar zemāko – PSRS AP Tautību Padomes – deputāta statusu), PSRS propagandistes literatūrā, PSRS Valsts drošības komitejas segorganizācijas PSRS Miera aizstāvēšanas komitejas locekles, Vispasaules miera padomes dibinātājas, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas orgāna «Cīņa» nodaļas vadītājas 1940. gada PSRS okupācijā, nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas revolucionāres Annas Abzalones

100351968 Annas Sakses iela, Lejasciems, Lejasciema pag., Gulbenes nov. PSRS Strādnieku un zemnieku Sarkanā armijas padomju kaujiniekiem veltītā iela

100351830 Partizānu iela, Letes, Beļavas pag., Gulbenes nov.,

kura konkrēti veltīta nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas kaujiniekam, Staļina kolaborantam Latvijas 1940. gada okupācijā, PSRS okupācijas perioda Kara skolas politiskajam vadītājam, PSRS kaujinieku Ziemeļlatvijas vienības komandierim Voldemāram Ezerniekam, kas 1942., 1943. gadā nodibināja sakarus ar diversantiem VEF un Mīlgrāvja kuģu remonta rūpnīcā, kā arī viņa biedriem PSRS kaujiniekiem Indriķim Stinkulim, Fjodoram Prokofjevam un citiem, kuri krita Beļavas pagasta Letēs 1943. gada 18. jūlija kaujā ar nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīma policistiem, kā arī iepriekš kritušajam PSRS kaujiniekam Mārtiņam Rudzītim, kas pārapglabāts Rīgas brāļu kapos, 1943. gada 10. janvārī kritušajam PSRS kaujiniekam Adalbertam Lasmanim un dzīvam palikušajam vienības politiskajam komisāram, vēlākajam komandierim Alfrēdam Raškevicam, kurš līdz nāvei 1977. gada 8. jūnijā īstenoja šo kaujinieku PSRS propagandu.

Pamatojoties uz Valsts valodas centra 2022. gada 22. jūnija atzinumā uz 2022.gada 10. jūnija dokumenta Nr. 1-4.1/331 ietvertajiem principiem, Publiskās atmiņas centra Satversmē nostiprinātās komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanas oficiālos vietvārdos 2022. gada 24. februāra ieteikumiem, 2012. gada 10.janvāra Ministru kabineta noteikumu Nr. 50 Vietvārdu informācijas noteikumi 5.1. un 5.3. apakšpunktiem, Valsts valodas likuma 1. pantu, kā arī Latvijas Republikas Satversmes ievada trešo daļu aicinām Jūs rast iespēju veikt visu šo oficiālo vietvārdu pārdēvēšanu līdz 2022. gada 23. augustam – staļinisma un nacisma upuru atceres dienai, kad pirms 83 gadiem parakstīts nacionālsociālistiskās Vācijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības neuzbrukšanas līgums un tā slepenais protokols jeb Molotova–Ribentropa pakts.

Kontaktpersona: Kārlis Kangeris, atminas.centrs@inbox.lv, 26366696. Lūdzam rakstveidā sniegt ziņas par pārdēvēšanu. Paužam gatavību sniegt ieguldījumu turpmākajās diskusijās.

• Ar cieņu valdes priekšsēdētājs, Dr. hist., Dr. h. c. (LZA) Kārlis Kangeris

1 2012. gada 10. janvāra Ministru kabineta noteikumu Nr. 50 Vietvārdu informācijas noteikumi 24.1. apakšpunkts paredz, ka adresācijas objektiem, kas noteikti normatīvajos aktos adresācijas jomā, nepieciešams Valsts valodas centra atzinums, un 5.1. apakšpunkts paredz, ka par oficiāliem vietvārdiem izvēlas tādus ģeogrāfisko objektu nosaukumus, kas atbilst labiem tikumiem. https://likumi.lv/ta/id/243610-vietvardu-informacijas-noteikumi

2 2012. gada 10. janvāra Ministru kabineta noteikumu Nr. 50 Vietvārdu informācijas noteikumi 5.1. apakšpunkts un 5.3. apakšpunkts. 3 Piemēram, Administratīvas apgabaltiesas 2014. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. A420579411 2.6., 5.3. apakšpunkti.

4 Pleps, Jānis. «116. pants», Latvijas Republikas Satversmes komentāri, Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2011, 778. lpp.

5 Levits, Egils. «Cilvēktiesību piemērošanas pamatjautājumi Latvijā», Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā, Rīga, Izglītības soļi, 2000, 287. lpp.

6 13. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2022. gada 17. marta Nr. 142.9/5-14-13/22.