Sagaidot Pilsētas svētkus, laikraksta redakcijā ieradās darbīgs, muskuļots vīrietis, kas organizēja spēkavīru sacensības Gulbenes stadionā.
Sagaidot Pilsētas svētkus, laikraksta redakcijā ieradās darbīgs, muskuļots vīrietis, kas organizēja spēkavīru sacensības Gulbenes stadionā. Viņš bija izplānojis gulbeniešiem piedāvāt cilāt arī laikraksta makulatūru. Zināju, ka viņa vārds ir Andris Leišavnieks, viņš ir 27 gadus vecs.
Tikai tad, kad viņš pasmaidīja, sapratu, ka tas ir tas pats cilvēks, ar kuru kopā mācījos bērnudārzā un pirmajās klasēs skolā. No smalkā zēna ar gaišajiem, sprogainajiem matiem izveidojies augumā liels vīrs, kas ceļ smagas lietas un ir gatavs atdot savu dzīvību par citiem. Brīvajos brīžos viņš ir spēkavīrs, darba laikā – miesassargs.
Andra ceļi uz Gulbeni ved reti, viņš strādā Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestā par apsargu. Tomēr mājas ir mājas, vienaldzīga šī vieta nespēj būt nekad. Viņā pat ir neliels spīts pierādīt, ka arī šeit var baudīt kaut ko interesantu un nebijušu.
Kas tevi mudināja veidot spēkavīru sacensības?
Gribēju parādīt, ka arī Gulbenē kāds kaut ko var izdarīt. Ne jau viss notiek Rīgā. Man jautāja, vai svētkos nevar uzaicināt kādu spēkavīru no galvaspilsētas, bet es uzskatu, ka tas nav vajadzīgs. Arī šeit ir puiši, kas trenējas. Pilsētas svētki ir īstais brīdis, lai citiem parādītu, ka arī Gulbenē ir labi un stipri puiši.
Pats ar spēkavīru būšanām nodarbojos salīdzinoši nesen. Šogad esmu piedalījies Baltijas spēkavīru čempionāta divos posmos Ogrē un Talsos. Nekas īpaši man neiznāca, jo tur startēja Bergmanis un citi spēcīgi vīri no kaimiņvalstīm. 9.augustā būs posms Preiļos. Redzēs, vai tur piedalīšos, jo visam vajadzīgi līdzekļi. 2000.gadā piedalījos “Armijas dižvīra” sacensībās, izcīnīju otro vietu. Nākamajā gadā biju piektais. Man nav ar ko dižoties, bet galvenais, ka es esmu to pamēģinājis. No malas skatoties, šķiet, kas tur ko nepacelt baļķi vai metāla bumbu. Mana izlietā bumba, ko cilāja Pilsētas svētkos, svēra 100 kilogramus. Es priecājos par vīriem, kas uzdrošinās to pamēģināt. Teikšu godīgi, mani nesajūsmina pasākuma organizēšana. Mani sajūsmina cilvēku prieks.
Kāpēc izvēlējies būt par spēkavīru?
– Komandas sporta veidi man negāja pie sirds. Spēlēju basketbolu, bet mani nelaida uz laukuma, jo nebiju pārāk labs spēlētājs. Šeit parādu, ka varu izdarīt un būt labs. Protams, es nevaru lielīties, ka būtu pacēlis ievērojami smagu priekšmetu. Es daru tik, cik varu. Esmu apņēmības pilns to darīt, cik ilgi vien spēšu. Kad smagumus vairs nevarēšu pacelt, braukšu ar velosipēdu (smejas). Esmu vilcis armijas automašīnu ar lielgabalu. Pavilku trīs metrus un 50 centimetrus. Tas gan notika pirms diviem gadiem, tad es biju krietni vieglāks. Esmu cēlis 120 kilogramus smagus baļķus. Tas gan man īpaši nepatīk, jo ir jāmāk celt. Turklāt sacensībās ir jāmāk mobilizēties. Tieši mobilizēšanās man nemaz tik viegli nepadodas. Piemēram, sacensībās ir jāstartē sešos pārbaudījumos. Tiklīdz kādā zaudē, nākamajā jāstartē pirmajam. Neiznāk atpūsties un mobilizēties. Man tas vēl jāmācās.
– Kur tu trenējies?
Pa ziemu – Rīgā, vasarā vairāk pa Gulbeni. Gulbenē puiši, kas nodarbojas ar spēka uzdevumiem, paši ir sarūpējuši materiālus, ar kuriem trenēties – 300 kilogramus smagu riepu, baļķi, metāla bumbas un balonus. Pamatvingrinājumus veicu uz trenažieriem sporta zālē. Protams, katru dienu jau neiznāk laika trenēties.
Tev ir īpaša diēta?
Ēdu to, ko gribu. Būtībā tā nedrīkst darīt. Šajā sporta veidā visu nosaka svars. To pierāda mašīnu vilkšana. Ja ar savu svaru iegāzies virvēs, automašīnu jau pavelc uz priekšu. Svars man tagad ir pietiekams. Esmu 189 centimetrus garš un 125 kilogramus smags. Spēkavīri vidēji sver no 130 līdz 140 kilogramiem, dažiem pat ir 170 kilogrami. Es arī varētu uzaudzēt 140 kilogramus. Varu uzaudzēt masu un to dabūt nost, kad vien vēlos. Ja es gribu kļūt slaidāks, es vienkārši neēdu, skrienu. Nodarbojoties ar šo sporta veidu, ar spēku arī vien nepietiek, vajag izturību. To var iegūt tikai ar skriešanu. Ja es nesu katrā rokā 120 kilogramus smagu balonu, piepildītu ar ūdeni, un ir jānoiet 40 metri, tad spēcīgs cilvēks smagumu pacels, bet distanci pieveikt nevarēs. Sirds neizturēs.
Tad tev nav problēmu dzīvoklī pārbīdīt mēbeles. – Jā (smejas)! Ceļot smagus priekšmetus treniņos vai sacensībās, traumu vēl neesmu guvis, bet, darot sīkums, izdodas iekulties nepatikšanās. Pirms divām nedēļām no rīta gāju mazgāt muti un, pieliecoties uz priekšu, savilka muguru. Vairs nevarēju pakustēties. Iespējams, ka arī pirms mutes mazgāšanas vispirms jāiesildās (smejas). Darot spēkavīra uzdevumus, tam iepriekš sagatavojas. Es nezinu, kas būs vēlāk, kad ar šo sporta veidu vairs nenodarbošos. Droši vien, ka tas atstās kādu iespaidu. Bet es sevi mierinu, ka nelabvēlīgu iespaidu var radīt arī piesārņots gaiss, smēķēšana, alkohola lietošana. Pat, dzerot pienu, mēs nezinām, vai tas ir labas kvalitātes.
– Jābūt drosmīgam, lai strādātu par miesassargu?
– Nezinu, vai drosme ir galvenā prasība. Līdz šim Latvijā nekas nav noticis, lai es varētu pierādīt, ka esmu drosmīgs. Nav jau tā, kā filmās rāda – stāv liels puika pie durvīm nekustīgi un raugās apkārt. Svarīgāk ir saprast, kas un kur notiek. Miesassargam jādomā ar galvu. Mirkļa simtdaļā jānovērtē situācija. Modrībai jābūt visu laiku.
– Jo druknāks miesassargs, jo labāks?
– Varbūt, ka dažā ziņā es ar 120 kilogramiem esmu labāks par to, kas sver 56 kilogramus. Tomēr svars nav galvenais, darot šo darbu. Piemēram, pūlī mani nemaz nevajadzētu pamanīt. Man ir jādarbojas, bet nedrīkstu traucēt personai, ko apsargāju. Miesassargu darbs ir gandrīz kā komandas spēle. Tajā iesaistīti daudzi cilvēki. Ir cilvēki, kas strādā vēl vairāk par mani, bet viņus nemaz nemana.
Tev jābūt gatavam atdot savu dzīvību?
– Jā. To paredz mani darba pienākumi. Te nemaz nevar būt runa par savu interešu aizstāvēšanu.
* * *
Pēc sarunas viņu redzēju Gulbenes stadionā, ceļot 95 kilogramus smagu baļķi, nesot 240 kilogramus smagus metināmos balonus un veļot 300 kilogramus smagu riepu. Priecājos par Andri. Tomēr manu uzmanību piesaistīja cits sīkums. Kādā no disciplīnām viens no spēkavīriem Andri pārspēja. Un ko viņš? Priecīgs aplaudēja un no sirds smaidīja. Turklāt dažu disciplīnu uzvarētājiem Andris bija sarūpējis balvas pats par saviem līdzekļiem. Biju lepna, ka pazīstu viņu.
***
Vizītkarte
– Vārds: Andris Leišavnieks.
– Dzimis: Gulbenē.
– Vecums: 27 gadi.
– Ģimene: mīļotā sieviete Lienīte un četrus mēnešus veca meitiņa Līva Patrīcija.
– Darbs: miesassargs.
– Brīvajos brīžos: spēkavīrs.
– Dzīvē: jūtas gandarīts, ja citus var iepriecināt.
