Lejasciemā nedēļu uzturējās vācu organizācijas “Johanniter – Unfall hilfe” pārstāvji.
Lejasciemā nedēļu uzturējās vācu organizācijas “Johanniter – Unfall hilfe” pārstāvji.
16 brīvprātīgie no Vācijas un Polijas piedalījās mācībās, kā rīkoties dažādās krīzes situācijās un sniegt palīdzību citiem.
Svētā Jāņa palīdzības koordinators Latvijā Aleksandrs Gorbunovs stāsta, ka šo nometni Lejasciemā ieteica rīkot kapteinis, bataljona komandieris Gunārs Babris, kura dzimtā puse ir Mālmuiža.
“”Johanniter – Unfall hilfe” nodarbojas ne tikai ar humānās palīdzības sarūpēšanu, bet arī ar katastrofu medicīnu, palīdzību krīzes situācijās. Piemēram, ja kādā valstī ir plūdi, viņi dodas palīdzēt. Šajā “izdzīvošanas nometnē” dalībniekiem nākas pieņemt ekstremālus apstākļus – skriet pa mežu 10 līdz 20 kilometrus, rīkoties nezināmos apstākļos, izdzīvot ar minimālas pārtikas rezervi. Militārai personai tas nebūtu grūti izdarāms, bet šie cilvēki palīdzību sniedz brīvajā laikā, pēc darba. Darbojas arī psihologs, kas var palīdzēt, kad nometnes dalībniekam tiešām ir grūti,” saka A.Gorbunovs.
Nometnē darbojas vairāk nekā 20 šīs organizācijas pārstāvji, ir vairāki treneri, bet darbam krīzes situācijās apmāca 16 dalībniekus.
Lejasciemu vācieši izvēlējušies tādēļ, ka nometne tad kļūst līdzīga reālajiem dzīves apstākļiem – starp svešiem cilvēkiem un valodu. Treneris Olafs Šolcs Latvijai dažādu palīdzību sniedz jau vairāk nekā desmit gadus, šoreiz viņš apmāca nometnes dalībniekus.
“Ir dažādas situācijas, kad cilvēki kļūst bēgļi, tiek padzīti no ciemiem, mitekļiem, ir slimi, viņiem vairs nav ēdiena un nevar apmierināt citas pamatvajadzības. Mums ir jāpalīdz šiem cilvēkiem. Tad nākas organizēt grupas, kas ir gatavas doties uz ciemiem, mazām pilsētām nepazīstamās vietās un vaicāt pēc telpām, kurās var ierīkot medpunktus, kur var veidot nometni vairākiem tūkstošiem ļaužu. Mēs trenējamies un gatavojamies situācijām, kas dzīvē var notikt nevis mūsu valstī, bet svešumā,” saka O.Šolcs. 16 brīvprātīgie kopā ar treneriem darbojās gan Lejasciemā, gan Lizumā. Apmācību dalībnieki atzīst, ka Lejasciemā bijuši labvēlīgi apstākļi treniņiem, arī laiks lutinājis.
“Šeit bija optimāli apstākļi, lai dzīvotu, mācītos, daudzi vietējie cilvēki mums palīdzēja un atbalstīja. Ceru, ka tā būtu arī krīzes situācijā,” saka O.Šolcs.