Nobeigums. Pēdējo reizi te esot, domās bija raisījušies vārdi, kas nu dzīvoja dzejas rindās.
Nobeigums.
Pēdējo reizi te esot, domās bija raisījušies vārdi, kas nu dzīvoja dzejas rindās. Te bija Odas sākums, vai te nu būs arī tās beigas? Plaukstas kā lūdzot salicis un čukstā elpu tām atdevis, dzejnieks iegrima domās. Kā gājputni kāsī no zemapziņas cita citai līdz skanēja nesen uzrakstītās dzejas rindas. Kā pavasara pali tās plūda un prasījās izrunājamas. Steidzināja un neļāva klusēt. Šīs dīvainās dziņas pārņemts, viņš pusbalsī izrunāja vārdus, kas paši jau stājās mēles galā: Tikai mirkli saldā čukstā būšu – Tavā sapnī klusi maldīšos, Tad kā lietus lāse, lēni ritot, Tīmeklī uz brīdi patveršos…
Dzejnieks nemanīja, kā saule paslēpās mākoņos, kā sīks lietutiņš norasināja pār noliekto muguru… Kā drēgnums piezagās vieglajās kurpēs ieautajām kājām. Pēdējiem vārdiem izskanot, iestājās savāds atvieglojums. Domas atkal krāsojās vieglas un gaišas, bet acis pamanīja blakus kapu kopiņai atvērušos sniegpulkstenīti. Pastiepis roku, dzejnieks viegli pieskārās baltajam zvaniņam, jau iztēlē saklausot klusu sveicienu – dzinn… Bet zieds, pavisam negaidot, uzdāvināja… asaru. Dzidru un kristālskaidru. Patiesu. Tik patiesu, ka viņš iztēlojās to riešamies sava mīļotās skropstās un vientuļi noritot pār vaigu. Tieši viņam plaukstā. Varbūt kā pateicību, kā atzinību? Bet varbūt kā mīlestību…
Domās iegrimis, Dzejnieks vēroja, kā vējš pamazām sausē rasas lāsi plaukstā… Nē, viņš to ņem pa mazam malciņam – pavisam nemanāmam pilienam – un paceļ debesīs. Nu gluži tāpat kā nesen dzirdētos vārdus. Jā, tieši Vējš būs tas, kas Mīlestības vārdus uzdāvinās pasaulei! Iečukstēs ausīs maigajam pūpolam un pakutinās bērzam pazarēs, sak,laiks sulas riest! Noliks pie skrejām vēl snaudošam bišu stropam un ilgās nosirmojušam strazdu būrim. Pacels augstu debesīs, ievīs vēl kailajos koku zaros un vietām briestošajos pumpuros. Iemetīs mākoņu šūpolēs un kā miega dziesmu iežūžos ausīs mēnesim. Rītausmā pamodinās cīruli un lūgs pacelt tos līdz saulei, nu, vai vismaz – iepīt tās staros. Un vārdi kā zeltains lietus nolīs pār zemi… Nesavtīgas mīlestības un dvēseliskas tuvības pārpilni. Tie aiztrauks putekļus un liks iemirdzēties dzirkstošām krāsām. Tie sasniegs ikvienu pēc mīlestības alkstošu sirdi…
***
Dienās, kad Saule ar tevi runā Dzejnieka vārdiem, ieklausies… Tā ir Mīlestības valoda, kas skan Tevī un prasās runājama.
