“Aizstrautu” mājas par savējām Zane sauca pavisam nesen. Kad rudenī viņi kopā ar Jāni un bērniem te ievācās, Valijas tante vēl šķita veselības un spara pilna.
1.
“Aizstrautu” mājas par savējām Zane sauca pavisam nesen. Kad rudenī viņi kopā ar Jāni un bērniem te ievācās, Valijas tante vēl šķita veselības un spara pilna. Atvēlējusi māsas mazmeitai ar ģimeni lielāko daļu mājas un dārzu, viņa lēnā garā čubinājās pa kūti, vākdama tur palikušos trušus, vistas un kazu. Reizēm Valijas dziedāšana bija dzirdama virtuvē, reizēm malkas šķūnītī, kur viņa priekšauta klēpī lasīja skaidas plītij iekuriem. Citreiz, uz kūjiņas atbalstījusies, tante ar pašas sietu zaru slotu slaucīja pagalmu un pusbalsī sarunājās pati ar sevi. Mājās pārnākot, Zane pirmo virtuvē sastapt bija radusi jau no vecuma pusaklo runci, kurš gan visbiežāk sildījās Valijas tantes klēpī.
Viendien tur nemanīja ne runča, ne mājas saimnieces… Nelāgu priekšnojautu pārņemta, Zane drebošu sirdi bija ieskatījusies istabā, tad steigusies uz kūti. Labu laiku iepriekš jau bija gadījies dzirdēt, kā tante, runājoties ar saviem mīluļiem, sūdzējās par sāpēm sirdī un nespēku, bet citreiz, virtuvē sēžot, prātoja par mūža mājām un bēru ceremoniju. Deva norādījumus Jānim, kā turpmāk saimniekot mājās, un Zanei, kādas mirstamās drānas vilkt mugurā viņai, pēdējā gaitā dodoties… Citu tuvinieku tantei vairs nebija – māsa jau gadus desmit aizsaulē, un, lai arī skaista un iznesīga sieviete būdama, sievas kārtā Valija tā arī netika bijusi. Daudzi par to bija izteikuši visdažādākos minējumus. Reiz Zane dzirdēja, kā māte Valiju skubināja atrast mājai saimnieku kaut uz vecumdienām, bet tante tikai atsmēja: “Šai dzīvē man laikam nebija lemts īsto satikt, bet kaut kādu šādu tādu man nevajag.”
Un nu viņa sēdēja pavisam klusa… Atspiedusies pret kūts stūrī sakrauto siena pantu, sirmo galvu mazliet pieliekusi, it kā dziļās domās kavēdamās… Ar jau atdzisušo roku veco runci klāt piekļāvusi…
Uz pavasara pusi, kad vakari kļuva gaišāki un laiks siltāks, Jānis izlēma sākt mājas remontu. Nu Zanei nācās izkārtot tantes istabu, kurā visu lieko jau pati Valija bija nokopusi pirms aiziešanas viņsaulē. Vien gandrīz tukšs drēbju skapis, sarkankoka grāmatu plaukts, gulta un galdiņš tur bija palikuši. Daudzos puķu podus no palodzes Zane jau sen bija iznēsājusi pa visu māju. Tāpat vēl vajadzēja pārskatīt virtuves saimniecību, kā arī savest kārtībā bēniņu stāvu, kur līdz ar zāļu tēju buntītēm glabājas lielāki un mazāki ogļu gludekļi, petrolejas lampas, vērpjamais ratiņš, tītavas un vēl daudz kas cits. Desmitgadīgajam Mārim te bija īsta atradumu zeme. Ar lielu aizrautību viņš ielūkojās vecās kumodes atvilktnēs, ik pa brīdim nesdams mammai rādīt dažādas avīžu rakstu kaudzītes, atklātņu komplektus, kastes ar senlaicīgām apsveikumu kartītēm, grāmatas vecā un mūslaiku drukā, smalkā rokrakstā veiktus saimniecības izdevumu pierakstus. Kad tur viss bija izpētīts, kārta nāca zem putekļu kārtas paslēptajai pūralādei. Tur, pašā apakšā, zem senlaicīgu gardīņu kārtas, zem pāris austajām segām un īsti tautiskiem brunčiem atradās vēl kāds desmits mazu kārbiņu – ar kreļļu pērlītēm un visdažādākajām pogām. Starp tām – vēl kāds sainītis, ietīts smalka adījuma lakatā. Jau rokās paņemot, Zane nojauta – tas ir kas īpašs, un ne šobrīd to raisīt vaļā. Labāk tad, kad viņa būs viena. Ne velti tante to gribējusi noslēpt citu acīm. Māris gan vēl kādu laiku nepacietīgi trinās apkārt, bet, uzgājis sviesta kuļamo kasti, aizrāvās ar tās izpēti un iepriekšējo atradumu piemirsa.
