Pašlaik daudz jauniešu no Latvijas dodas strādāt uz ārzemēm. Brauc uz Zviedriju nopelnīt.
Pašlaik daudz jauniešu no Latvijas dodas strādāt uz ārzemēm. Litenietis Edgars un gulbenietis Ivo nebija pārliecināti par gaidāmajiem darba pienākumiem, dzīves apstākļiem un peļņu. Nezināmais vilināja. Viņi izmantoja dzīves piespēlētās iespējas un cerību pilni devās uz ārzemēm, lai gūtu jaunus iespaidus un, protams, nopelnītu.
Brauc uz Zviedriju nopelnīt
Gulbenietis Ivo Kārkliņš 2003.gada janvārī devās uz Zviedriju. Astoņus mēnešus viņš pavadīja Strovelstorp ciematā valsts dienvidos. Strādāt Ivo devās kopā ar draugu Mareku un atzīst, ka turp devies ar mērķi nopelnīt.
Ivo strādāja milzīgā fabrikā, kurā tika apstrādāti burkāni.
“Kopā ar aptuveni 30 zviedru jauniešiem un Lietuvas strādniekiem šķirojām, pārstrādājām un iepakojām burkānus. Darbs nebija fiziski grūts, jo apstrāde notika mehanizēti, nācās darboties ar dažādām iekārtām,” par pienākumiem stāsta Ivo.
Fabrika ar burkānu produkciju apgādā lielākos veikalus Zviedrijas dienvidos un ir monopols, kurā ieguldīti lieli līdzekļi. Atšķirībā no citiem jauniešiem, kuri dodas strādāt uz ārzemēm, Ivo slēdza darba līgumu un maksāja nodokļus Zviedrijai. “Saņēmu labu algu, bet 31 procentu samaksāju nodokļos, apmēram 300 latu,” saka Ivo.
“Darbdiena sākās jau piecos no rīta. Strādāju 12 līdz 14 stundas dienā, pie tāda režīma drīz pieradu. Janvāra rīti bija tumši, uz darbu no rītiem devos ar velosipēdu, tāpat – uz mājām.
Brīvdienas bija sestdienas un svētdienas, tad kopā ar draugiem apskatījām Zviedriju, atpūtāmies,” stāsta Ivo.
“Dzīvojām netālu no fabrikas – mājā kopā ar lietuviešiem, kas, savukārt, novāca tomātu un gurķu ražu. Lauku māja bija ar ērtībām – dušu, veļas mazgājamo mašīnu, elektrisko apkuri un trauku mazgājamo mašīnu. Katram bija sava istaba un kopīga virtuve, par to maksāju 90 latus mēnesī. Žēl, ka neizveidojās labas attiecības ar lietuviešiem,” atzīst Ivo.
Viņš stāsta, ka algas visiem bija vienādas, bet strādāt vajadzēja daudz vairāk nekā zviedru jauniešiem.
“Pirmie mēneši svešā vidē bija grūtākie, gribēju braukt atpakaļ uz Latviju. Laika gaitā ieguvu paziņas un nedaudz apguvu angļu valodu,” neņemot vērā grūtības, Ivo ar braucienu ir apmierināts.
Zviedrus viņš raksturo kā laipnus un smaidīgus cilvēkus, bet viņiem ir pārliecība, ka ārzemnieki ir melnā darba darītāji.
Pašlaik Ivo plāno studēt augstskolā “Turība”, tomēr labprāt dotos uz Zviedriju vēlreiz.
“Lai vairāk nopelnītu, augusts, septembris un oktobris ir vispiemērotākie mēneši, jo šajā laikā novāc ražu,” atklāj gulbenietis.
