Sirdī iekrita asara… Maza. Tukša. Neaplaimota. Sirdī nogrima asara… Maza. Bailīga. Negribēta.
Sirdī iekrita asara… Maza. Tukša. Neaplaimota. Sirdī nogrima asara… Maza. Bailīga. Negribēta. Sirdi pāršķēla asara. Maza. Rūgta. Naidīga. Maza? Vai tad to visu var paveikt kaut kas tik mazs?
Sirdī bulta ietriecās. Asa. Sarūgtināta, bet tomēr trāpīga. Sirdī bulta ielauzās.
– Tava? – Nē, manējā.
Bulta izārdīja visu maigo, kas tur slēpās. Lai gan no maigā tur daudz kas gadu gaitā vairs nebija palicis. Strēlnieka sirds lēnām asiņoja. Viņš saprata, ka ievainojis sevi nāvīgi, bet nezināja kā. Minūtes laikā viņa acu priekšā pazibēja visa dzīve, kā jau tas notiek pirms nāves. Tajā pašā brīdī viņš atcerējās… Ziniet, ko atcerējās? Neko! Gandrīz neko. Atcerējās tikai savu pirmo mīlestību, pirmo un pēdējo, jo ciešanas viņu bija padarījušas par nejūtīgu būtni.
Strēlnieks visu savu garo mūžu bija dzīvojis, uzticoties un paļaujoties tikai prātam, vienu vienīgu reizīti viņa sirds bija runājusi skaļāk par visu viņa ķermeni. Dod pavēli sirdij, bet tā tik un tā tevi neklausīs. Šķiet, ka tā dara visu tikai par spīti.
Strēlnieks atcerējās izteiktos vārdus. Tie tagad atgriezās viņa prātā, šoreiz jau trāpot sirdī, ļoti sāpīgi trāpot. Viņš prātoja par to, kāpēc vārdi sāp visvairāk? Tie nekad neizgaist, tie saglabājas atmiņā. Kā bulta no strēlnieka loka. Gluži tāpat… Kas reiz izšauta, nekad vairs neatgriezīsies.
Strēlnieks juta, ka pāri viņa vaigam noritēja asara… Maza. Gaiša. Saprasta.
