Varbūt mēs satiksimies tur, aiz sliekšņa? Starp divām pasaulēm… Es jau līdz šim nekur neesmu gājusi Tevi meklēt, tikai paklausīgi gaidījusi.
Stāsta nobeigums
Varbūt mēs satiksimies tur, aiz sliekšņa? Starp divām pasaulēm… Es jau līdz šim nekur neesmu gājusi Tevi meklēt, tikai paklausīgi gaidījusi. Baidījusies, ka Tu atnāksi, un manis nebūs mājās. Bet, ja nu Tu beidzot pārnāc un es jau esmu devusies tālajā ceļā bez atgriešanās, tad šajā mājā Tevi sagaidīs manas ilgas – ieaustas baltā mežģīņu lakatā un dažās vēstuļu rindās.
Tava Klusumā Aizejošā
* * *
Zane noslaucīja asaras un vēlreiz pārlasīja pēdējo vēstuli.
Kāpēc gan māte neko nebija stāstījusi par šo vīrieti Valijas tantes mūžā? Vai tiešām nezināja? Vai klusēja, negribēdama aizskart kādu sāpīgu stīgu… Pēc dažām rindām pēdējā vēstulē arī Zani pārņēma šaubas – vai viņš maz bijis… Ja tā, tad kādos ceļos aizklīdis, kur pazudis… Vai tiešām Valija visu mūžu veltījusi kādam pašas radītam elkam? Nosapņotam iedomu tēlam… Kam ziedojusi visu savu mūžu? Šāda mīlestība šodien šķiet pilnīgi nereāla. Kā viņa jutusies visu šo laiku, ko domājusi? No vēstuļu rindām jautājumi kāpā ārā bez mitas… Un lakats… Vai Valija to pārtrauktu adīt mirklī, kad Viņš pārkāptu mājas slieksnim? Un ticētu, ka ir nosargājusi, atguvusi… Kas viņai neļāva lakatu pabeigt un vienkārši gaidīt?
Bet varbūt Valija to visu mūžu adījusi, ārdījusi un labojusi, zinādama, ka neatnāks? Vai ticības spēkam var būt tik milzīga vara? Baltajā mežģīņu lakatā tītais noslēpums šķita tik trausls un viegli ievainojams. Neaizskarams.
Zane rūpīgi satina vēstules baltajā lakatā un noglabāja tantes skapī. Lai paliek šis stāsts par nepiepildītām ilgām un mīlestību, kuru nespēja uzveikt laiks… Ja nu tomēr reiz atnāk šis Tālais un Nesagaidītais. Viņš taču solīja atgriezties.
