Skatoties debesīs, ir viegli iekāpt peļķē. Aiz pelēkā mākoņa maliņas jau biju pamanījusi siltas saules zelta maliņu, bet tad auksta ūdens šļaksti lika pamosties no sapņa.
Skatoties debesīs, ir viegli iekāpt peļķē. Aiz pelēkā mākoņa maliņas jau biju pamanījusi siltas saules zelta maliņu, bet tad auksta ūdens šļaksti lika pamosties no sapņa.
Tieši tā jutos, kad man piedraudēja, ja publicēšu sagatavoto materiālu par vecu bezpalīdzīgu māmuļu. Viņa izvēlējusies būt viena, lai gan netālu dzīvo dēla ģimene ar mazbērniem. Pensiju sirmgalve atdod kaimiņienei, kas piegādā pārtiku un palīdz. Tomēr vecās sievietes (viņai pēc pārciestas bērnu triekas ir kustību traucējumi) aprūpi uzņemties nevēlas. Uzklausot visu ieinteresēto pušu un pašvaldības sociālā darbinieka viedokli, vienprātīgi secinājām, ka aprūpētājs tomēr ir vajadzīgs un tas būs.
Jā, var piekrist deputātu atzinumam – viss ir atrisināts un nav vajadzības vēl publicēt materiālu. Tā teikt, lieku nesamukumu pasaulei rādīt. Tomēr situācija ir absurda, ja nevis redakcija, bet ierēdņi uzskata, ka ir tiesīgs lemt, par ko vajag vai nevajag rakstīt. Un ne tikai! Tiek sagatavoti arī “pierādījumi”, ka žurnālists rīkojies pret sirmgalves gribu. Kāpēc? Neviļus jādomā, ka viss nebūt nav tik vienkārši, kā apgalvots, un šo cilvēku pazinēji starp rindām izlasīs vairāk. Bet Dievs ar viņiem! Sāpīgi ir tāpēc, ka šī sirmgalve nav vienīgā, kas jūtas atstāta likteņa varā starp svešiem un arī savējiem. Vai censties palīdzēt vēl kādam, gatavojot rakstu? Grūti uzreiz atbildēt. Tāda ir mūsu profesijas sūtība – aizstāvēt vecos un vājos, mazturīgos un nelaimē nonākušos.
Paradokss, taču ar katru neatkarīgajā Latvijā nodzīvotu gadu arvien vairāk liekas, ka sludinātā preses brīvība tāda ilūzija vien ir. Neticams šķiet starptautiskās mediju un cilvēktiesību organizācijas “Žurnālisti bez robežām” pētījums, kas Latviju ierindo 11.vietā starp 166 valstīm, nosakot preses brīvības indeksu. Aiz mums ir Francija, Lielbritānija, ASV, Spānija, Japāna un Austrālija. Jā, Latvijas valstī nav “vienīgās” partijas kontroles un diktāta. Bet ir pietiekami daudz citu “demokrātisku” ieteikumu, norādījumu un mājienu, kas tā vai citādi spiež izvēlēties mierīgu līdzāspastāvēšanu. Ar bagātu zagli. Ar vardarbīgu policistu. Ar liekulīgu ierēdni. Ar blēdīgu politiķi. Tā varētu turpināt, bet katram ir sava pieredze, tāpēc visas iespējas tāpat neuzskaitīt.
Tomēr nedrīkst pazaudēt sapni par patiesu vārda brīvību. Bez tā būtu grūti smaidīt, kad tevi grib saliekt un pazemot. Nevarētu lepni atliekt plecus cīņā, kas valda mežonīgā kapitālisma pasaulē. Saglabājot sevī optimismu, rodas spēks pateikt – “jā” vai “nē” bez kompromisiem un meliem. Masu informācijas līdzekļi ir sabiedrības spogulis, bet ne vienmēr ir patīkami tajā redzēt savu patieso seju.
