Ir grūti mīlēt un nesaņemt pretmīlu. Tādā brīdī viss liekas vienaldzīgs un neinteresants, nekas nesaista, stunda it kā no savām minūtēm nobijusies. Kāpēc tā dzīvē notiek – sirds pēc sirds sauc, bet bieži viena sirds sauc, bet otra nedzird?
Ir grūti mīlēt un nesaņemt pretmīlu. Tādā brīdī viss liekas vienaldzīgs un neinteresants, nekas nesaista, stunda it kā no savām minūtēm nobijusies. Kāpēc tā dzīvē notiek – sirds pēc sirds sauc, bet bieži viena sirds sauc, bet otra nedzird?
Pārāk maz prieka pasaulē… Vai arī skumjas un nelaimes izdomātas, lai varētu labāk izjust laimes brīžus? Kuram skumstošajam gan liekas, ka pēc kāda laika reiz atkal viss būs kārtībā? Tādos brīžos draugi parasti mierina, stāsta, cik labi būt vienam un brīvam… Bet tas nepalīdz! Vismaz tajā brīdī noteikti ne. Bieži saka, ka laiks dziedē visas brūces, bet laiks taču ir nāves zāles. Īstenībā visvairāk cilvēkiem uz zemes pietrūkst tieši laika. Droši vien neviens nemāk izskaidrot, kāpēc kāds augstāks spēks ir izdomājis ciešanas, bet man tomēr šķiet, ka sāpes mēs izdomājam paši. Kāpēc? Lai ciestu… Lai paši sevi mocītu. Ja negribētu mocīties, tad vienkārši visu aizmirstu tā uzreiz, bet vai tā darām? Nē, mēs speciāli atceramies visu, kas saistās ar konkrētu personu, lietas, kas bija tuvas, mūziku, filmas. Tu pārcilā to atmiņā, bet zini… Viņa noteikti tur vairs nav. Viņš ir, bet diemžēl kaut kur citur, vairs negaida, vairs neilgojas…
Jāgaida zīme no debesīm. Tā nāks? Zīmes nāk vienmēr, bet tikai tās, kuras mūs apmierina, mēs uzskatām par zīmēm, sliktās vienkārši ignorējam. Vai tiešām tik grūti ir dzīvot, neskumstot un neliekot skumt citiem? Man šķiet, vissāpīgāk ir tad, kad zini, ka tevis dēļ kāds skumst, ka kādam tu esi nodarījis pāri.
Cik brīnišķīgs ir smaids pēc pāris sērīgām dienām… Sirds atplaukst kā zieds, dvēselē ienāk siltums. Smaids dara dzīvi krāšņāku, smaids dziedina. Jāprot smaidīt arī nelaimē, grūti tas ir, bet debešķīgi jauki gan.
