Gulbeniete Anna Sirmā rūpējas par diviem kaķiem un trim suņiem. Visi šie mājdzīvnieki pie viņas nokļuvuši tādēļ, ka īstie saimnieki no tiem atteikušies.
Gulbeniete Anna Sirmā rūpējas par diviem kaķiem un trim suņiem. Visi šie mājdzīvnieki pie viņas nokļuvuši tādēļ, ka īstie saimnieki no tiem atteikušies.
Dzīvojot Skolas ielas masīvā, diendienā viņa pabaro vēl vairākus citu pamestus un klaiņojošus kaķus. Tieši tādēļ viņa vēlas, lai pilsētā būtu patversme, kurā viņa ir gatava strādāt. Bez atalgojuma.
“Cilvēki ir ļauni, iesloga pagrabā mazus kaķēnus, māti atstāj ārpusē, lai kaķu bērni nomirtu badā. Es esmu bijusi bezkaunīga un pat lauzusi vaļā pagraba durvis, lai atbrīvotu kaķēnus. Skolas ielas masīvā ir daudz pamesto kaķu, bet kopēju ir maz. Man katru rītu ir trīs apgaitas. Reizēm smejos, ka eju uz kūti,” saka A.Sirmā.
Viņa uzskata, ka jāuzsāk kādi pasākumi, lai klaiņojošo un nīkuļojošo kaķu skaitu samazinātu. Ja pilsētas pašvaldība piešķirtu teritoriju un līdzekļus kaķu barības iegādei, varētu veidot patversmi. “Esmu dzirdējusi, ka citviet Latvijā tādas ir. Ja patversmē nonāk kāds skaists kaķītis, varbūt viņam var atrast saimnieku,” saka A.Sirmā.
Viņa stāsta, ka kāda paziņa nesen divus klaiņojošus kaķus nesusi pie veterinārārsta sterilizēt un maksājusi astoņus latus no savas kabatas. “Viss ir atkarīgs tikai no cilvēka. Ja viņš uzņemas rūpes par savu mājdzīvnieku, tad tas jāpilda līdz galam. Vai ir grūti iedomāties, kā jūtas izsalcis dzīvnieks ziemas laikā?” jautā A.Sirmā. Ik dienas no savas nelielās pensijas viņa pērk reņģes un dodas pažēlot Skolas ielas masīva kaķus. Daudzi iebilduši un pārmet Annai viņas labdarību, ka viņa veicina kaķu vairošanos. “Viņi vairosies tāpat. Viņi ir dzīvas būtnes tāpat kā mēs. Kad ieraugu tās melnās actiņas, kas gaida barību, kā lai nedod?” domā Anna.
Pirms astoņiem gadiem Sirmo ģimene paņēma kollija šķirnes suni, kas ilgu laiku bez saimnieka gulēja pie Gulbenes vidusskolas. Pieņēma vāju un novārgušu, un Lesija kļuva par ģimenes lielāko mīluli. “Lesija ir miermīlīga, draudzējas ar katru bērnu, ar Skolas ielas masīva dīķī dzīvojošajām pīlēm – apguļas, bet pīles staigā pāri viņas astei. Neviena dzīva radība nav pelnījusi, lai viņai vienaldzīgi paietu garām,” ir pārliecināta A.Sirmā.
