Klāt Helovīna jeb spokošanās svētki. Pārlapojot latviešu folkloras krātuves materiālus, abus profesora K.Strauberga krājumus “Latviešu buramie vārdi”, var uzzināt daudz interesanta par raganām.
Klāt Helovīna jeb spokošanās svētki. Pārlapojot latviešu folkloras krātuves materiālus, abus profesora K.Strauberga krājumus “Latviešu buramie vārdi”, var uzzināt daudz interesanta par raganām. Tas ir kolorīts vēstījums, kurā ieskanas daudzi līdz mūsdienām saglabājušies aizspriedumi. Tomēr senie priekšstati par “kaitēšanu un dziedināšanu” izraisa smaidu, jo līdzinās pasakai, kurā dzīvo mūsdienu zēns Harijs Poters. Un tomēr…
Latvietis ir zemnieks. Viss iespējamais raganu ļaunums latvietim galvenokārt saistās ar stihiskām nelaimēm vai likstām, kas atgadās kūtī, ganībās, labības laukā. Raganas iemieso latviešu zemnieka bailes no neražas, kas savukārt var sašķobīt turību, sūro izdzīvošanu. Otrs bīstams kaitēšanas mērķis – uzsūtīt slimības vai nelaimi cilvēkiem. Proti, ja neveicās, ja piemeklēja kaites, latvietis gribēja rast izskaidrojumu, kāpēc tā noticis. Zināšanu vietā dominēja aizspriedumi, ko veicināja baznīca. Dzīve noritēja kā pasakā, tikai ticamā, reālā.
Parastais raganošanas veids esot, kad dvēsele atstāj miesu un aizlido raganās. Šāds lidotājas raganas – piena slaucējas motīvs ir plaši pieminēts latviešu folklorā. Raganai guļot, gars iziet pa muti, viņa pati aizlido uz citu ļaužu kūtīm govis slaukt. Ragana var arī pārvērsties, piemēram, par žagatu, pienu zagdama. Tāpēc, “govi izslaucot, tesmenim jāaizmet krusts priekšā, lai neiet raganas un krupji zīst”. Krupji esot raganu kalpi, tāpēc svarīgi ir pareizi ēdināt krupi. Ja krupi ēdina ķēķī zem plīts, tad viņš pievelk govīm pienu. Tātad ne vienmēr raganas un viņu sūtņi ir ienaidā ar cilvēku. Ja proti noslēgt darījumu ar tumšajiem spēkiem, tad tie kļūst nekaitīgi. Izrādās, latvietī jau izsenis ir bijis veiksmīgas uzņēmējdarbības gēns!
Nelaiž mājās raganu
Spīganas sevišķi vilina Līgosvētku laiks. Lūk, ko folkloras pētnieki par raganām noskaidrojuši, pierakstot liecības Lizumā. Raganas staigājušas baltās drānās, vaļējiem matiem un izskatījušās kā kura katra sieviete. Ap Jāņa dienu viņas redzami staigājušas pa naktīm, apkozdamas pīlādžiem virsotnes, lai ar tām nevarētu pērt viņu burtās govis un tā raganām kaitēt. Savukārt Beļavā pierakstīts padoms – lai nenāktu mājās raganas un nenoburtu lopus, vajag noplūkt nātres, dadžus un piesiet pie sētas vārtiem, jo, kad raganas nāk, tad noduras. Litenē turpretim, kā liecina folkloras vācēju pieraksti, Jāņu vakarā ir jāatspiež kūts durvis ar apses mietu un jāuzliek akmens uz loga, tad raganas neko nevarot padarīt.
Raganas mēdz sapīt labību. Tāpēc Tirzā zinājuši, ka vietas, kur labībā vārpas nolauztas jeb sapītas, nedrīkst pļaut. Tai vietai uztaisa sētu apkārt, lai arī lopi neaiztiktu. Citādi var notikt nelaime ar lopiem, zirgiem un laukiem.
Vilkatis nolād mācītāju
Baznīcas kalpu pieraksti jeb vizitācijas apliecina, ka Gulbenē jau 17.gadsimtā nav veicies ar mācītājiem (neveiksmes gulbeniešus šajā ziņā vajā līdz pat mūsdienām). Minēts arī iemesls – kāds esot nolādējis mācītāju Gulbenē (tiesa, tas bija 17.gadsimtā). Kaitējamo vārdu kategorijā liela nozīme, kā norāda folkloras pētnieki, ir lāstam. Lāsta mērķis ir uzsūtīt postu vai slimību. 1641.gadā Gulbenē piedzīvota vilkaču prāva pret burvi, kas nolādējis mācītāju brīdī, kad tas no kancelejas sprediķī nosodījis burvjus. Vai pirms četriem gadsimtiem izteiktam lāstam joprojām ir spēks?
Laikam jau izsenis tautā zinājuši, ko brīv nolādēt un ko ne. Folkloras pētnieki noskaidrojuši, ka latvieši par neētiskiem uzskatījuši vecāku lāstus, jo “māte vai tēvs dažkārt lielās dusmās var savu bērnu nolādēt, bet no tādiem lāstiem bērns var tūliņ pazust, iekrist zemē jeb pārvērsties par kādu kustoni”. Bez vecāku svētības bērni esot ļoti nelaimīgi un dzīvē arvien kļūstot sabiedrībai par kavēkļiem; tādi bērni parasti mirstot nedabiskā nāvē. Bez vecāku svētības bērni pasaulē nejūtoties laimīgi.
Sargās no “ļaunās acs”
Ne mazāk bīstama par lāstiem ir “ļaunā acs”. Jaungulbenē zinājuši, ka saldu pienu vajagot sargāt, lai svešs cilvēks nedabū redzēt, jo dažam esot tāda acs, ka vai nu govij vai pienam varot tikt kāda vaina. Latvieši vienmēr bijuši pārliecināti, ka dzīvo skauģu vidū. Apskauž sēju, dārzu, pat darbu. Beļavā, beidzot tīrumu apsēt, tam pāri pārvilkta strīpa visā garumā – lai neviens skauģis augošo labību nenoskaustu. Ja, darot šo darbu, kāds garāmgājējs sveicinājis, tad atbildi pretī nav saņēmis, jo šajā brīdī zemnieku neviens nedrīkstējis traucēt.
Kā kaitēt citam, lai gūtu sev labumu? To piepratuši mūsu senči. Vecgulbenē zinājuši, kā panākt, lai ienaidniekam neveicas. Svētdienā sasien vīstokli no dažādiem atkritumiem, aiznes uz tā cilvēka zemes robežu un noliek zemē. Tirzā pratuši pārvilināt svētību no kaimiņa labības lauka uz savējo. To darīja ar “atsēšanas” palīdzību. Kad kaimiņš sāk sēt, viņam pakaļ atsēj, kad kaimiņš nobeidzis, tad vēl savā tīrumā kādu stūrīti atsēj, tad no kaimiņa laukiem svētība zudīs un nāks uz šiem laukiem.
Bur ar vārdiem un pārtiku
Izplatīta bijusi maģija, izmantojot pārtiku. Gulbenē savulaik pārzinājuši arī kaitēšanas paņēmienu, kas saistīts ar “iedzirdināšanu”. 1774.gadā Gulbenē baznīcas vizitācijā minēts uzskats, ka ar alus stopu, kur iekšā pūš, var ienaidniekam uzpūst krupi vai augoņus. Tirzā 1680.gadā vizitācijā par sāls pūtējiem, kas var darīt kā labu, tā ļaunu, pieminēti šīs mākas pratēji Tirzā. Tur darbojies nevis sāls, bet maizes pūtējs, kas darījis labu, palīdzējis cilvēkiem. Gulbenē 1774.gadā sāli pūtis un zīlējis pērminderis. Sāls dots lopu nodrošināšanai un uzturēšanai pret vilku uzklupšanu. Buršanās senāk bijusi izplatīta ārstniecības metode, to vajadzības gadījumā pieprata vai katrā ģimenē. Rozes vārdi, vārdi pret drudzi, pret asiņošanu – tos glabāja kā ģimenes noslēpumu un nodeva mantojumā no paaudzes paaudzē. Tirzā uzskatīja, ka “nelabie gari ir piemetušies” cilvēkam ar kādu vājību. Tad nu šie gari ir jādzen laukā. Palīdzēt var, ja slimo ierok aitu mēslos. Velns tūliņ bēg prom.
1690.gadā kāds alūksnietis, kas bija kreņķīgs par zirgu nobeigšanos, pieķerts ejam pie zīlnieces – vecās Annas – Litenē. Pēc zīlnieces ieteikumu bijis jāiet uz kapiem un jāziedo mirušajiem olas, alus, maize un jālūdz, lai vecajie ļaudis palīdz labi miežiem un rudziem augt, arī zirgiem un lopiem. Daļu no upurētās pārtikas rituāla laikā paši klātesošie notiesājuši.
Pārzina mīlas maģiju
“Iedzirdināšana”, “ieēdināšana” ir parastais paņēmiens arī mīlestības maģijā. Arī to Gulbenē pielietojuši jau izsenis. Ja ieēdinātājs neizstāstot ieēdinātajam noslēpumu, tad abi dzīvo kopā laimīgi. Bet ja ieēdinātais dabūjot taisnību zināt, viņš jūtot pret otru nepārvaramu riebumu. Mīlestības maģijas ticējumi piemin šādus līdzekļus: dod ūdeni dzert no savas pastalas, dod iedzert pie miesas pielipušu pirts slotas lapu, sviedrus no miesas, no apaviem; jādod ēst savā padusē turēts maizes doniņa, cukura grauds, siers, ābols.
