Stradu pagasta “Mežsētās” izveidotajā briežu dārzā drīzumā beigsies auru laiks, kad iztālēm vairs nebūs dzirdamas briežu buļļu balsis, nevarēs vērot arī to cīņas, kurās galvenais ierocis ir ragi un priekškājas.
Stradu pagasta “Mežsētās” izveidotajā briežu dārzā drīzumā beigsies auru laiks, kad iztālēm vairs nebūs dzirdamas briežu buļļu balsis, nevarēs vērot arī to cīņas, kurās galvenais ierocis ir ragi un priekškājas.
Briežu dārza vadītāja Ināra Kočāne stāsta, ka rudens pirmajās aukstajās dienās viņu varenie auri pieskandinājuši visu pamali. Tie bijuši saklausāmi jau trīs kilometru attālumā.
“Staltbriežiem auru laiks sākas augusta beigās un beidzas novembrī. Balsis piesaista arī apkārtējos meža dzīvniekus, kas pietuvojas žogam. Dzīvnieki mani pazīst, tomēr šajā laikā, barojot briežus, nedrīkstu viņiem griezt muguru, jo tad viņi ir agresīvi. Pat mani viņi uztver kā savu sāncensi – jokainu divkājainu briedi, aizmirstot par iepriekšējo draudzību. Atrodos viņu teritorijā, tātad – jāspēkojas. Prakses laikā Polijā tādēļ tiku pie neskaitāmiem zilumiem,” stāsta briežkope.
Viņa ar nepacietību gaida nākamā gada maiju, kad briežu mātēm dzims mazuļi. Viņi būs sākums dzīvnieku skaita papildinājumam, kam jāsasniedz 1000 briežu. Tam vajadzīgi vismaz desmit gadi.
Novembrī no Polijas uz “Mežsētām” atvedīs vēl 16 briežus, kas veidos atsevišķu ganāmpulku. Tajā būs 13 briežu mātes un trīs buļļi – divi vecāki, viens – jauns. Tos izmitinās atsevišķā aplokā no “angļiem”, jo dzīvnieki ir dažāda vecuma. No Polijas atvestie dzīvnieki salīdzinājumā ar pašreizējiem briežu dārza iemītniekiem būs lielāki augumā, bet ar mazākiem ragiem.
Briežu dārzā kopš 16.aprīļa, kad plašajos iežogotajos aplokos, kas kopumā aizņem 194 hektārus, ielaida pirmos no Anglijas atvestos staltbriežus, pamanāmas daudzas izmaiņas.
Trīs aplokos un medību zonā izvietotas apjomīgas barotavas. Sešās, septiņās dienās dzīvnieki apēd vienu skābsiena rulli, kurā ir tonna barības. Dienā katram dzīvniekam atvēlēts kilograms auzu, tas nozīmē – 70 kilogrami dienā. Patēriņš mēdzot būt nedaudz lielāks.
“Lai gan briežu dārzs pagaidām vēl ir tapšanas stadijā, to apmeklē daudz viesu, tāpēc vairākkārt dienā ņemu spaini ar auzām, lai dotos uz aploku, kurā tobrīd atrodas dzīvnieki, un ar speciālu saucienu viņus sasaucu. Viņi manu saucienu saklausa 500 metru attālumā un pazīst balsi,” stāsta I.Kočāne. Šobrīd staltbriežus viņa baro reizi dienā – no rīta. Ar to pietiekot. Sākotnēji tas darīts divas reizes, lai dzīvnieki pierastu pie kopējas.
Izvietoti skatu torņi
Dārza teritorijā izvietoti 15 skatu torņi, tiem izraugoties augstākās vietas. Gandrīz visi ir apgleznoti. Gleznojumi labi iekļaujas briežu dārza kopējā ainavā. Mākslinieka pienākumi uzticēti briežu dārza īpašnieka Imanta Pušpura brāļa bērniem. Pie ieejas teritorijā top ēka, kurā būs telpa dežurantam, sargam, kā arī briežu dārza vadītājai. Viņa joko, ka vismaz tās atklāšanas pasākumā beidzot varēšot uzvilkt kājās kurpes, jo ikdienā piemērotākie apavi esot gumijas zābaki.
Apmēram pēc mēneša būs gatava briežiem paredzētā šķirotava. Tā būs ar dēļu žogu atdalīta teritorija, kas līdzinās savdabīgam labirintam. Šķirotavā, kas top pēc Polijā nolūkota parauga, jau samontēta īpaša iekārta, kas fiksēs dzīvnieku laikā, kamēr tam apgriezīs ragus, izdarīs profilaktiskās potes, nosvērs, nomērīs un ņems asinis analīzēm. I.Kočāne stāsta, ka tad viņai talkā nākšot veterinārārsts Aigars Malcāns. Viņš jokojot, ka Inārai vispirms vajadzēšot noskūt briežiem varenās bārdas, lai asins paraugu ņemšanu padarītu vieglāku.
Brieži ir kaušļi
Briežkope pārliecinājusies, ka ir jāizprot dzīvnieka psiholoģija. “Brieži ir izteikti bara dzīvnieki. Ja viens kaut ko izdomā, viņam seko citi. Vasarā, kad sākās dunduru laiks, viss ganāmpulks ar sparu triecās žogā. Biju nobijusies, vai žogs izturēs vareno triecienu. Pagāja laiks, kamēr dzīvnieki pierada pie Latvijas dunduriem, tiklīdz izdzirdēja to dūkšanu, steidza vārtīties dubļos,” stāsta I.Kočāne.
Pie visa ātrāk pierod un ātrāk svešā vietā iedzīvojas jaunie brieži. Viņi spēj augstu uzlēkt un ārkārtīgi spēcīgi iespert, tāpēc īpaši jāsargā seja, lai nezaudētu kādu zobu. Tikai pamazām dzīvnieks iemācās saprast, ko kopējs no viņa vēlas.”
Briežkopībā I.Kočānei bijuši labi skolotāji Polijā. Viņi atklājuši, kā iespējami ātrāk pieradināt dzīvniekus pie sevis. “Kad ievēroju, ka brieži iznākuši no meža klajumā, paņēmu pusmaisu ar auzām, uzkāpu augstākā vietā un vicināju maisu, rādot, ka man rokās kaut kas ir. Pamazām gāju arvien tuvāk. Izbēru maisa saturu un pati atkal tālu atkāpos. Brieži ir ziņkārīgi, tāpēc nāca apskatīties, kas tur izbērts. Vairākas nedēļas divas reizes dienā gāju purināt maisu, labināju sev klāt, kamēr pienāca prieka diena – dzīvnieki, ieraugot, ka esmu atnākusi, man sekoja. Vienu nedēļu viņus no manis šķīra piecu metru attālums, tad tas pamazām samazinājās līdz brīdim, kad brieži pienāca pilnīgi klāt un sāka gar mani berzēt sānus. Draudzība bija nodibināta,” stāsta dārza vadītāja. Izrādās, ka briežu govis veido savu baru, par tā vadoni izraugoties pieredzējušāko govi, ko nosaka cīnoties. Briežu govīm piepulcējas arī jaunie buļļi. Lielie briežu buļļi, piemēram, 10 līdz 12 gadus veci, ir vienpatņi. Briežu buļļi sit ar ragiem, bet govis – ar priekškājām. Tad cilvēkam vienīgā aizsargāšanās iespēja esot iesist dzīvniekam pa purnu, liekot saprast, ka kopēja ir stiprāka par viņu.
Garšo gurķi un tomāti
Staltbrieži esot veselīgi dzīvnieki, kas slimo reti, jo ir neuzņēmīgi pret slimībām. Tomēr tas nenozīmē, ka dzīvniekus profilaktiski nepotē, piemēram, pret brucelozi un tamlīdzīgi. Auru laikā briežiem esot vajadzīga arī lielāka platība, lai kautiņu laikā vājākais varētu aizbēgt. Bīstamas esot arī ziemas. Tad sniega sega nedrīkst būt biezāka par 40 centimetriem. Briežu dārza dzīvniekiem problēmu nebūs, jo viņi vienmēr būs paēdināti.
“Novembrī citā aplokā no kopējā bara sāksim atdalīt briežu mātes, lai tādējādi izsargātos no vēlīniem teļiem. Nav labi, ja tie piedzimst vasaras vidū vai beigās, jo tad mazuļi nepaspēj izaugt tik lieli, lai veiksmīgi pārziemotu. Briedēnam līdz ziemai jāsasniedz vismaz sešu mēnešu vecums.
Izrādās, ka dažas dienas vecam briedēnam nedrīkst pieskarties pat kopēja, jo tad māte atsakās no mazuļa. Iemesls – smarža, jo briežu govs savu briedēnu atšķir tikai pēc divām nedēļām. Ja tā tomēr notiek, tad kopējai cits nekas neatliek, kā iegādāties kazu, kuras piens ir vispiemērotākais, un uzņemties rūpes par teliņu. Gadoties, ka arī briežu govs mazuli pēc piedzimšanas pamet.
Katru dzīvnieku briežu dārza vadītāja pazīst pēc ārējā izskata, pēc diviem, trim gadiem viņa pazīšot visus dzīvniekus arī pēc balss. Vienmēr kāds ir vismīļākais. Tāds ir arī Inārai. Drauga cienāšanai viņas darba kombinezona kabatā vienmēr ir kāds gardums, piemēram, sulīgs burkāns vai maize. “Mans ragainais draugs ir skops, lai citam briedim netiktu, tas piebāž pilnu muti ar burkāniem tā, ka ārā krīt, bet otram neatvēl. Viņam ārkārtīgi garšo svaigi gurķi un tomāti,” stāsta I.Kočāne.
