Īpašo uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās Ainars Baštiks ierosinājis Latvijā atzīmēt Tēva dienu – to katru gadu varētu svinēt septembra otrajā svētdienā.
Īpašo uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās Ainars Baštiks ierosinājis Latvijā atzīmēt Tēva dienu – to katru gadu varētu svinēt septembra otrajā svētdienā. Tā pirmoreiz valstī akcentēta tēva loma un atbildība bērnu radīšanā un audzināšanā.
Pēc statistikas datiem Latvijā pērn gandrīz puse no visiem dzimušajiem bērniem ir dzimuši nereģistrētā laulībā. Pērn dzimuši aptuveni 20 000 bērnu. 17 000 bērnu nepiedzima, jo tika izdarīti aborti. “Dzirksteles” intervija ar ministru ir par to, kā palīdzēt Latvijas bērniem augt pilnvērtīgi.
– Tas ir ģimenes pienākums – nodrošināt bērnam laimīgu bērnību, tomēr ne visiem tas izdodas.
– Šodien sabiedrība noslāņojas un radikalizējas. Vieniem dzīve liekas izdevusies, viss ir. Citi cīnās par pamatvajadzībām – kā nodrošināt bērnus ar pašu nepieciešamāko: drēbēm, mācību līdzekļiem. Pašvaldība, sabiedriskās organizācijas, baznīca vai vienkārši kaimiņi var pateikt: “Mēs tev palīdzēsim, neuztraucies!” Uzreiz rodas enerģija tikt pāri grūtībām, pārvarēt depresiju. Domāju, ka atbildībai par cilvēku, kas dzīvo līdzās, vajadzētu būt dabiskai jebkurā līmenī.
Uztraucamies par bērnu traumatismu. Uztraucamies, ka katru gadu vasarā slīkst bērni, ka cieš ceļu satiksmes negadījumos. Bieži vien bērni ir upuri ar uguni saistītās nelaimēs. Tā ir problēma. Visbiežāk jau, protams, vainīgi ir vecāki, kas bērnus nepieskata. Dažkārt varētu teikt, ka bezatbildībā vainojama arī visa sabiedrība kopumā. Mazgadīgi bērni nepieskatīti peldas vai vienkārši klīst. Mēs to redzam, tas notiek acupriekšā. Vai mēs apstājamies un sakām: “Mazais, kur ir tavi vecāki? Kāpēc tu te esi viens?” Pašvaldības policija, sociālie darbinieki, bāriņtiesa vai pagasttiesa var aiziet pie bērna vecākiem, pie ģimenes un izteikt kaut vai brīdinājumu. Var vienkārši parunāties, kāpēc mazgadīgs bērns viens kaut kur klīst? Vecāku pienākums ir par bērnu rūpēties un gādāt. Domāju, ka daļai vecāku, skaidri un saprotami izskaidrojot viņu atbildību un pienākumus, tā būtu laba mācība. Tā būtu iespējamo smago seku profilakse.
– Vecāki ir aizņemti darbā, tikmēr bērni ir savā vaļā.
– Protams, mēs jau nevaram visu laiku bērnu iesiet striķī un vest līdzi. Vecāku atbildība nozīmē to, ka vecāks prognozē vidi un situāciju, kur bērns atradīsies. Var notikt arī tā, ka pilnīgi pēkšņi bērnam samežģās kāja, viņš krīt un sasitas. No tā neviens nav pasargāts. Atceros, mana sieva ļoti stingri bija iemācījusi mūsu bērniem, ka laukos dīķī drīkst iet peldēties tikai kopā ar kādu pieaugušu cilvēku. Bērni zināja, ka vieni iet peldēties viņi nedrīkst. Tāpat ir ar vaļējām akām. Vai gadījumiem, kad bērni gūst elektrotraumas, apdegumus. Pērn Latvijā bijuši pieci gadījumi, kad mazgadīgi bērni izkrīt pa logu. Jo mēs būsim atbildīgāki, jo nejaušību skaits samazināsies.
– Vai par drošību vairāk nevajadzētu runāt arī skolā?
– Katru nedēļu skolā ir viena audzināšanas stunda. Mēs varētu izstrādāt programmu, kuru gada laikā skolēniem jāapgūst. Kaut vai audzināšanas stundu laikā. Mācību programma būtu veltīta bērnu drošībai. Pagaidām šis darbs skolās notiek stihiski.
Ceļu policija nāk uz skolu un informē, nāk mediķi un stāsta par veselību. Nāk katrs savu reizi. Mēs varētu vienoties, cik stundu skolā būtu jāveltī sarunām par ugunsdrošību, cik – par drošību uz ūdeņiem, cik par elektrības jautājumiem. Varētu bērniem demonstrēt kādu filmu vai videoklipus, kas stāstītu, kā cilvēki pārgalvības dēļ ir guvuši smagas traumas. Bērniem tas iespiestos atmiņā. Varbūt pēc tam līdzīgā situācijā bērns padomās par iespējamām sekām.
– Ne vienmēr vecāki spēj iedomāties, kādas nelaimes var piemeklēt mazuli. Bija gadījums, kad zīdainis guva traumas, salūstot gultiņai.
– Cilvēki nesaprot, ka līdz ar bērniņa nākšanu pasaulē ģimenē sākas noteikta atbildība. Šogad traumu un negadījumu skaita ziņā pārsteidzošākais ir tas, ka vissmagākās traumas bēri gūst vecumā līdz diviem gadiem. Tas liecina, ka tieši jaunie vecāki bieži vien ir vai nu neinformēti vai arī trūkst pieredzes.
Sievietei, kas vēlas saņemt vienreizējo bērna piedzimšanas pabalstu, pie ārsta ir jāstājas uzskaitē līdz 12.grūtniecības nedēļai. Iespējams, ka pēc tam šīm grūtniecēm vajadzētu noklausīties obligātu lekciju kursu par to, kā mājās nodrošināt bērna drošību. Mazo bērnu traumas un ārstēšana izmaksā nesalīdzināmi dārgāk par profilaktisko darbu.
– Jāsāk ar vecāku audzināšanu?
– Cilvēkam ir dota spēja pieņemt lēmumu. No cilvēka vērtību sistēmas ir atkarīgs, kāda būs rīcība. Tas izpaužas ģimenē, skolā, citur sabiedrībā. Tur mēs veidojam attieksmi pret citiem. Valstī nevaram izstrādāt instrukciju, pēc kuras dzīvot. Vajadzīga individuāla pieeja. Kaut vai šis gadījums, kad Gulbenes zīdainis atrasts Rīgā kāda nama kāpņu telpā. Kā var tā pamest bērnu bezpalīdzības stāvoklī! Par to iestājas kriminālatbildība. Taču jāņem vērā, ka sievietei varbūt bija pēcdzemdību depresija. Varbūt bija kāds satricinājums personiskajā dzīvē.
Tikai tad, kad mēs zinām visu patiesību, varam pieņemt lēmumu. Varbūt, ka tuvinieki nav pateikuši, ka tai jaunajai sievietei ģimenē ir grūta situācija un vajadzētu kādu palīdzību.
– Parunāsim par ģimenē klāt neesoša tēva atbildību.
– Latvijā ir Uzturlīdzekļu garantijas fonds, ko mums izdevās atvērt, lai tieši atvieglotu nepilno ģimeņu situāciju. Statistika liecina, ka visnabadzīgākā kategorija nav pensionāri, bet ģimenes ar trīs un vairāki bērniem, kā arī ģimenes, kurās ir tikai viens no vecākiem, vai ģimenes ar bērniem invalīdiem. Šiem iedzīvotājiem bieži vien neiznāk pat minimālās pensijas apmērs uz katru ģimenes locekli.
Taču problēmas, vēršoties Uzturlīdzekļu garantijas fondā, rodas, ja māte nav panākusi tēva ierakstīšanu bērna dzimšanas apliecībā. Un tādu gadījumu ir daudz. Uzturlīdzekļu garantijas fonds nevar piedzīt parādu no strīpiņas, no nekā! Ja bērnam tēva vārds nav dzimšanas apliecībā ierakstīts uzreiz, tad vēlāk to var ierakstīt vienīgi ar tiesas lēmumu. Tas prasa izdevumus, taču tad Uzturlīdzekļu garantijas fondam būs iespēja piedzīt no tēva parādu.
Sieviete bieži spriež tā – gan jau es kaut kā tikšu galā. Un nepapūlas, lai bērna dzimšanas apliecībā būtu ierakstīts tēva vārds. Bet bērni ir jāuztur abiem vecākiem! Tāpēc gribu teikt – dzīvē gadās visādi, bet nekad nevajag vieglprātīgi izturēties pret iespējām, ko savam bērnam var nodrošināt tūlīt pēc piedzimšanas. Bērna interesēm ir jābūt primārām.
– Oktobrī mainīta diskriminējošā norma, kas sarežģīja paterinātes noteikšanu bērniem, kas dzimuši nereģistrētā laulībā. Proti, ja bērna tēvs bija laulāts, viņam nācās lūgt atļauju sievai, lai varētu atzīt par savu citas sievietes dzemdētu bērnu.
– Likums ir vajadzīgs, lai sakārtotu cilvēku dzīvi. Kāpēc likumu ir tik daudz? Tāpēc, ka cilvēkam morāles kodekss kļūst arvien vājāks. Tad, kad cilvēkam vairs nav jūtīga sirdsapziņa jeb skaidri principi un morāle, tad jebkurš sīkums ir jāsāk reglamentēt ar likumiem. Tāpēc likumi aug augumā un daudzumā, bet drošības nav un sabiedrība netop ideāla.
Domāju, ka ļoti daudzu jautājumu pamatā faktiski ir vērtības. Vērtību sistēma veido mūsu raksturu, bet raksturs nosaka mūsu izvēli jeb rīcību. Ja cilvēka vērtības sistēma ir veidota no tā, ko rāda televīzijā, ko viņš redz internetā un ko redz pie draugiem, tad bieži vien tā ir balstīta uz vieglu, bezatbildīgu dzīves uztveri, tāpēc šā cilvēka dzīves pienākumu izjūta arī ir ļoti vāja. Cilvēks dzīvi mēģina nodzīvot pa roku galam.
– Bet ja vīrietim ir cita sieva, kas nepiekrīt šādai prasībai?
– Tad problēma jārisina caur tiesu. Cilvēki nereti pasīvi cer, ka dzīvē viss kaut kā atrisināsies. Taču darbojas princips: ko sēsi, to pļausi. Tāpēc ir svarīgi vismaz iesēt jeb iestādīt to, kas ir labs un tā vērts. Es domāju – rīcības nozīmē.
Cilvēkiem ir jācenšas savu dzīvi veidot tā, ka tā balstās atbildībā, spējā citam citu atbalstīt, mīlēt. Normālā, cilvēciskā attiecību modelī.
Ja negribam atbildēt par sekām, tad vienmēr ar problēmā tikai cīnīsimies. Ģimenē ir jārada tāds attiecību modelis, ka mēs par savu rīcību jau no mazām dienām jūtamies atbildīgi.
