18. Bailēm nedaudz mitējoties, sieviete sāka rīkoties. Drošības pēc paņēmusi līdz sveci, iegāja savā kambarītī, kur saldā bērna miegā dusēja Alla un Madara, norāva no gultas segu un aizklāja ar to vienu istabas logu.
18.
Bailēm nedaudz mitējoties, sieviete sāka rīkoties. Drošības pēc paņēmusi līdz sveci, iegāja savā kambarītī, kur saldā bērna miegā dusēja Alla un Madara, norāva no gultas segu un aizklāja ar to vienu istabas logu. Otram logam priekšā aizkāra palagu. Tad Dagnija izņēma no skapja kaudzi glīti salocītas gultas veļas un tādā pašā veidā parūpējās arī par citu gulētāju drošību. Visbeidzot sieviete paņēma savu izejamo lakatu, uz pirkstgaliem ieslīdēja Inta istabā un apsedza dzimtas vienīgo spoguli.
Pati jau saprata, ka no šādas darbošanās nav nekāda labuma. Tomēr, jūtot apkārt tuvinieku rāmo elpu, nomierinājās arī Dagnijas satrauktā sirds. Sieviete atgūlās tikai tad, kad pažobelēs jau sāka čirkstēt zvirbuļi un istabā bija kļuvis manāmi gaišāks.
* * *
Rīts “Rateniekos” atausa ar tādu pašu neziņu, ar kādu bija satumsis vakars. Pa nakti tā bija vēl vairāk sabiezējusi, un likās – nevis balta migla, bet māju iemītnieku vārdos neizteiktās bažas un šaubas sedz pagalmu, taustās ap logiem, kūp ap ēku jumtiem un snaikstās gar ogulājiem.
Par savām nakts vīzijām māte mājiniekiem nestāstīja. Bija mazliet kauns, jo viss nu likās tikai pašas izdomāts nomoda sapnis. Tomēr uz aku pēc ūdens brokastu kafijai iedama, Dagnija lika kājas uzmanīgāk un pagalmu pētīja vērīgāk nekā parasti, it kā kādu zīmi vai nejauši atstātas pēdas meklēdama.
Nekā aizdomīga nemanījusi, māte jau vieglākā gaitā nāca atpakaļ. “Varbūt tas viss tiešām bija tikai pārguruma izraisītas fantāzijas,” viņa pie sevis prātoja, tomēr mazmeitām stingri noteica nespert ne soli ārpus mājām.
Pieticīgās brokastis ēzdami, norunāja, ka pagaidām policijai par Kristiānas pazušanu vēl neziņos, bet palūgs talkā kādu no “Pabērzu” saimes un mēģinās meklēt pazudušo paši saviem spēkiem. Nolēma arī, ka pie radiem ar ziņu dosies Ints, bet Olafs ar māti pa to laiku rūpīgi pārmeklēs saimniecības ēkas, dārzu un Gaujas krastu.
Lai gan Ints devās ceļā nekavējoties, tomēr palīgi ieradās tikai pēc divām stundām. Dagnija bija cerējusi uz lielāku atbalstu, tāpēc skābi saviebās, redzēdama no mašīnas izraušamies tikai znotu, Jāzepu un Margotu. “Pabērzu” saimnieks jau arī pats saprata, ka nelielajam bariņam meža plašumos Kristiānu atrast būs gandrīz neiespējami. Radu māti ieraudzījis, viņš paplēta rokas un māksloti līksmu uzsauca: – Redz nu. Dagnīt, kā ir: kad auklēju, tad nezināju, kā ar visiem galā tikt, kad nu palīga vajag, tad tik vienam vairs vaļas. Pārējie visi darbos tā aizņemti, ka ne minūti nevar atlicināt. Edmondam noteikti jābūt veikalā un jāpieskata, lai pārdevēja – paša sievas miesīga māsa – nezog, bet Vismantam jāpārrauga darbi celtniecības objektā – kā šā neesot, tā strādnieki palaižoties slinkumā.
Dagniju radinieka prātojumi maz interesēja. Vairāk tie bija vajadzīgi pašam runātājam, lai apklusinātu krūtīs gruzdošo vainas izjūtu.
Toties Ints smaidīja platu smaidu, cēla ārā no mašīnas pikapa prāvu klūdziņu grozu un sniedza to Dagnijai. Dvieļa malu pacēlusi, pasmaidīja arī Dagnija: kurvī smaržoja žāvētas cūkgaļas gabals un kukulītis pašceptas rudzu maizes, bet tiem līdzās sānus spīdināja trīslitru burka tikko slaukta piena un puslitra burciņa mājās griezta krējuma. Taču jau pēc mirkļa smaids apdzisa, sirdī kā bite iedzēla: ja jau māsa arī saziedējušu rupjmaizes kukuli ielikusi, tad neko labu viņa par Dagnijas saimniekošanu nedomāja.
Inta prieka iemesls tomēr nebija pārtika sūtījums. Brīdi snaikstījies, viņš no automašīnas kulbas dziļumiem izvilka jau krietni apbružātu velosipēdu. To uz riteņiem nostatījis, vīrietis lepni uzsita stūrei: – Redzi, mammu, nu mums ir arī pašiem savs braucamais!
Dagnija atkal saviebās, bet Jāzeps metās paskaidrot:
– Nav jau nekāda lielā manta, tāpat ar to neviens nebraukāja, šķūnīša augšā vien mētājās. Labāk tak lai kāds izmanto, nekā no bezdarbības rūsē.
Dagnija tikai paraustīja plecus. Vai bija vērts lauzīt galvu par vecu grabažu brīdī, kad meža plašumos ir pazudis dzīvs cilvēks?
– Varbūt ko ieēdīsiet, – sieviete jautāja, gan vairāk tikai pieklājības pēc.
Patiesībā vilcināties vairs nedrīkstēja ne minūti, jo saule jau šūpojās virs lielā bērza dārza stūrī, vēstīdama pusdienlaika tuvošanos.
